Reiz bija bunkurs trīspadsmit, tur veči dzīvoja.
Kad granātu tur iemeta, tad sūdi pajuka.
Atskan sprādziens, un nobīstas pats velns,
Kur agrāk bunkurs stāvēja, tur paliek caurums melns.

Pie cepures mums nāve mirdz un kaujā līdzi iet,
Dreb bailēs ienaidnieka sirds, kad iesākam mēs smiet.
Vaņka laidies, ka vaļenki vien zib,
Jo mana roka nadzīgā pie bārdas ķert tev' grib.

Reiz bija bunkurs trīspadsmit, kur veči dzīvoja.
Kad granātu tur iemeta, tad sūdi pajuka.
Hei velna veči, ko visu tie gan prot:
Uz pirkstiem staigāt, šņabi dzert, ar ausīm mušas ķert.

Bet, kas ar mums nav draudzīgi, lai labāk paiet nost,
Jo neesam mēs saudzīgi mēs šaujam tādus nost.
Kas vēl dzīvi, lai kopā turamies,
Jo tik un tā pēc nāves reiz mēs ellē tiksimies.

Mēs solam zemei dzimtajai to stingri turēt ciet.
Līdz asins lāsei pēdējai par viņu kaujā iet.