Tad, kad tumsa lejup laižas,
Daba snaudai atdodas,
Mūsu mazais izlūkpulciņš
Klus' caur tumsu aizzogas.

Baigs un draudošs klusums apkārt,
Nāve gaisos lidinās.
Viņas klusi saltā dvaša
Dveš iz gravas, birztalas.

Klusi ejam melnā tumsā,
Nekas redzams, klausās aus’,
Galvā pazib tā kā šaubas-
Diez vai rītu redzēt ļaus?

Klau! Sirds sastigst - pakluss svilpiens,
Signāls tas pēc norunas:
Esam klāt pie dzeloņdrātīm,
Priekšā vācu tranšejas.

Noknikšķ drātis, veikli griežam,
Mirklī veikts tiek milzu darbs.
Tomēr ienaidnieks mūs jutis,
Atskan briesmu signāls skarbs.

Darboties sāk prožektori,
Baltas gaismas svītras sviež,
Blakus tarkšķ jau ložmetēji,
Neskaitāmas lodes šķiež.

Mūsu mazais izlūkpulciņš
Klus' caur tumsu aizzogas,
Vāci ilgi vēl šauj tumsā,
Mēs sen savās tranšejās.