Mirdzot šķēpiem zeltsaules staros,
Tauru skaņās kad viļņojas gaiss,
Cauri pilsētas vecajiem vārtiem
Ienāk latviešu strēlnieku pulks.

Aiz aizkariem augstu pie loga
Meičas actiņas priecīgi mirdz;
Domā strēlnieki - meiča ir daiļa,
Vai kāds brīnums, ka iesilst tiem sirds.

Pie miera jau strēlnieki dodas,
Ir pusnakts, un visi jau dus.
Tikai dārzā zem ozola zariem
Mainās skūpsti, bet ozols cieš klus’.

No rīta zeltsaules staros,
Taurēm skanot pēc vienotas takts,
Dodas strēlnieki sīvajā kaujā,
Kas ir bijis, to nestāsta nakts.

Aiz aizkariem augstu pie loga
Meičas actiņas skumīgi mirdz;
Domā meiča - vai redzēšu zēnu,
Kura dēļ klusi skumst mana sirds.

Jau trakot sāk rudeņa vēji,
Brāļu kapenēm pāri tie skrien.
Bāla meiča kopj kapu ar rozēm,
Rūgti rūgtajās asaras lej.