Ik katru sestdien's vakaru
Arvien, arvien,
Pie Trīnes gāju klētiņā.

Bet reiz pie klēts es piegāju
Un iekšā troksni dzirdēju:

Tur Ješka iekšā sēdēja
Un manu Trīni bučoja.

Ak Trīnīt, manu sirdspuķīt,
Tu solījies reiz mana būt!

Bet nu tu mani pievīli
Un Ješkam sirdi atdevi.

Es došos prom uz austrumiem,
Arvien, arvien,
Tu manis vairāk neredzēs
Nekad, nekad!

Mēs sitīsim tos utainos,
Pēc tam tos zili pelēkos.

Lai latvju saule nenoriet
Nekad, nekad,
Lai latvju zobens nesarūs
Nekad, nekad!