Rīgas meičām nu skumjas kļust sejas,
Latvju zēni karot projām brauc.
Klusē dažs, bet citi tikai smejas,
Šķiroties tie meitenītēm sauc:

Piedziedājums.
Paliec sveiks, mans mazais draugs,
Mani tramvajs nesabrauks -
Mani sabrauks krievu tanki
Tur tālu, Volhovā.

Lai gan tālu no dzimtenes esam
Un no mīļās meitenītes ar',
Tomēr sirdī domas mēs tik nesam:
Ko gan mana līgaviņa dar'?

Piedziedājums.
Paliec sveiks, mans mazais draugs,
Mūsu mīlas laiks bij' jauks!
Gaidi mani atkal mājās,
Tad, kad ievas ziedos plauks.

Vai tā atceras mani un gaida,
Kad pār ielām mēness gaismu lej,
Jeb vai citam laimīgi tā smaida,
Citu skūpsta, dzer un jautri smej?

Bet mēs traucam uz priekšu un traucam,
Mūsu naidnieks uzvarēts reiz būs.
Mūsu meičas neuzsmaidīs citam,
Gaidīs mājās pārnākam reiz mūs.