Pār mežu jautras dziesmas skan,
Kur latvju zēni karot brauc.
Tiem dzimtene ir jāatstāj,
Tiem ceļa mērķis nezināms.
Tie dzied un aizmirst šķiršanos,
Sirds pukst uz jaunu cenšanos.
Ikkatrs prieku krūtīs jūt,
Tik viens no tiem ir bāls un kluss.
Te ceļš gar kādām mājām iet,
Kur logos skaistas puķes zied.
Te bālais vaigs vēl bālāks tiek,
Un zēns uz krūtīm roku liek.
Pie loga meiča gauži raud
Un galviņu starp puķēm glaud',
Caur puķēm raugās actiņas,
Ar as'ru pērlēm pildītas.
Jau rati norīb ielejā,
Un dziesmas atskan tālumā.
Tik meičas sirds vēl maigi pukst.
Un bālās lūpas klusi čukst.
Ar dievu, draugs vismīļākais,
Ar dievu, draugs visdārgākais.
Dievs zin', vai kādreiz redzēsi
Tu savu mazo meiteni.
Otīlija Celmiņa, strēlnieku laikmeta lieciniece. Ukri, 1983.