Jānis Kušķis,
rezerves komandkapteinis
2010.gada oktobrī
Cik vien tālu pagātnē ļauj ielūkoties rakstītie avoti, redzam, ka kari bijuši neatņemami mūsu zemes likteņa pavadoņi.
Tagadējās Latvijas novados iebruka skandināvu vikingi, savukārt kurši devās kara gaitās uz Zviedriju un Dāniju. 1107. gadā zemgaļi sakāva Polockas kņaza karaspēku, bet 1181. gadā latgaļi piedalījās Novgorodas un Polockas karagājienā pret Suzdaļu... Kuršu, zemgaļu, latgaļu un sēļu karavīrs bija gan sava novada sargs, gan sirotājs, ierauts nemitīgās cīņās, kam nebija ne sākuma, ne gala.
Un visās kara gaitās viņš devās ar dziesmu. Arī jauno laiku pasaules karu ugunīm cauri latviešu karavīrs gāja ar dziesmu.
Kā senākā zināmā liecība jāmin agro viduslaiku hronista Sakša Gramatiķa vēstītais par kuršu uzbrukumu Ēlandes salai 1170. gadā. Pirms izšķirošās kaujas ar dāņiem „kurši pavadīja nakti savā nostiprinājumā, dziedot kara dziesmas..”, bet no rīta „ ar saviem kaujas saucieniem pārbaidīja dāņu vājākos spēkus, kas sāka bēgt. „
Kāpēc tā?
Kāpēc kurši nevis atpūtās, gatavojās tālākai cīņai, bet visu nakti dziedāja? Šī no mūsdienu cilvēka viedokļa šķietami neloģiskā rīcība raisa ziņkāri. Acīmredzot atbilde ir jāmeklē tālaika cilvēku dzīvesziņā.
Kā liecina reliģijas pētnieku darbi, seno, etnisko kultūru pamatā ir senču kults. Dzimta bija tas stiprais pamats, kas saturēja seno sabiedrību. Kurš pārkāpa uz asinsradniecību balstītas tradīcijas, ignorēja pienākumu pret dzimtu, tai skaitā ― senču godā turēšanas pienākumu, tas zaudēja tiesības uz dzimtas atbalstu un tika pat izraidīts no kopienas. «Indriķa hronika» stāsta, ka Tālivalža dēli pulcina karaspēku no saviem «draugiem un radiem», tātad līdzīgi citām senām indoeiropiešu tautām senlatvieši karaspēku formēja pēc radniecības principa. Radniecība bija tā saikne, kas vienoja dzīvos un mirušos. Valoda, dziesmas, paražas, jūtas, domas ― tas viss ir daļa no šīs saiknes. Pēc nāves aizgājējs pievienojas mirušo radu saimei. Noteiktos laikos, svētkos un godos, caur tautiskiem rituāliem dzīvie un mirušie satiekas. Tas ir spēcīgs vienotības un saskaņas lauks, kam ir vistiešākais sakars ar jēdzienu Tēvu zeme.
Tāpēc senču kara dziesmu izpildīšana nodrošināja saiknes nodibināšanu ar iepriekšējo paaudžu cīnītājiem, nodrošināja viņu klātesamību kritiskā brīdī.
Šķiet, šis ir pavediens, ar kura palīdzību var sākt tuvoties mūsu senču dzīvesziņas izpratnei.
«Dziedādami, spēlēdami uz kariņu aizjāsim…»
Dodoties karā, svinot uzvaru un pat mirstot, karavīrs vienmēr dziedāja dziesmu. Ja ļāva apstākļi, tradicionālo celma bungu skaņas papildināja citi instrumenti. Svarīgāko, maģijas, dziesmu pantus atkārtoja vairākkārtīgi. Jāatzīmē, ka rituālā skandēšana ir raksturīga daudzām senajām kultūrām; maģisku formulu buramvārdu vai vārdisku simbolu (t. s. mantru) ilgstoša atkārtošana pārnes cilvēku augstākā apziņas pakāpē, palīdz pacelt garu pāri ikdienišķajam līmenim.
Senākajām latviešu kara dziesmām bez tā vēl ir raksturīga ievērojama ekspresija: «Laiku, laiku maliņā, kas ar mani ienaidā! Slaika bija man rociņa, ass tērauda zobentiņš!»
Salīdzinājumam gribu minēt kādas brahmanisma, senindiešu reliģijas, rituālās dziesmas vārdus: «Nost no ceļa! Es eju, dievu izredzētais ― šīs zemes saimnieks!» Vai šie vārdi latviešu valodas pratēju neuzvedina uz pārdomām par vārda «bramanīgs» izcelsmi, iztēlojoties pašapzinīgu vīru, kurš zina vērtību sev un savai zemei?!
Pats par sevi saprotams, ka pašus karavīrus dziesma spēcināja un pildīja ar kaujas degsmi. Kā liecina vīru kopas «Vilki» pieredze, arī mūsdienu klausītājs nepaliek vienaldzīgs, dzirdot senās karavīru dziesmas. Interesanti, ka senindiešu epā «Mahābharātā» lielais karotājs Ardžuna pirms kaujas tiek aicināts līksmot, gavilēt, lai iegūtu gatavību kaujai.
Mūsdienu fiziologi to izskaidro vienkārši: dziedāšana ir elpošanas vingrinājums. Dziedot pastiprinās gaisa apmaiņa plaušās, asinis bagātinās ar skābekli. Tiek pastiprināti barotas arī galvas smadzenes, tātad tās labāk darbojas. Turklāt tās darbojas uz sakāpināta emocionālā fona, kuru rada dziesmas vārdi un melodija. Tādējādi cilvēka spējas (gan fiziskās, gan intelektuālās, gan ekstrasensorās) paaugstinās. Senās dziesmas un kara dejas iedvesa cīnītājos arī vienotības sajūtu un fiziski trenēja ķermeni, jo prasīja veiklību un izturību.
Visam savs laiks
Mūzika visās attīstītajās kultūrās ir uzskatīta par galveno garīgās izpausmes līdzekli. Valodnieks Konstantīns Karulis (1915―1997), pētot vārda «dziesma» izcelsmi, nācis pie secinājuma, ka senie balti šo vārdu lietojuši saistībā ar gaismu, prieku, līksmi tās sakrālā nozīmē. Senajos sakrālajos ritos, piemēram, Jāņos, ar skaļām gavilēm sveica rīta ausmu un sauli. Par to liecina arī lietuviešu vārds «giesme», ar ko apzīmē tikai garīgu, ar mītu saistītu svinīgu dziesmu pretstatā parastajai dziesmai ― «daina».
Ceļotāji, kas atstājuši rakstītās liecības par Livonijas laika latviešiem uzsver, ka latvietis dzied tikai par to, kas viņu acumirklī interesē, vienalga, vai tas ir kāds notikums, kāda vieta vai lieta. Viņš dzied savas kāzu dziesmas kāzās, bēru dziesmas bērēs, savas Jāņu dziesmas Jāņu vakarā, ganu dziesmas, ganos ejot, un tamlīdzīgi. Šāda senlatviešiem piemītoša attieksme pret dziesmu ir raksturīga arī citu seno tradicionālo kultūru pārstāvjiem, kuri katru dziesmu izpilda tikai atbilstošos apstākļos, katru savā laikā. Piemēram, ASV muzikoloģe Frānsisa Densmora (Frances Dansmore) 1916. gadā, ierakstot indiāņu kara dziesmas, satapās ar kategorisko atteikšanos izpildīt dziesmas, kas, pēc indiāņu ieskatiem, bija izpildāmas tikai atbilstošajos gadījumos, jo citādi tā būtu senču piemiņas zaimošana un labākajā gadījumā dziesmas zaudētu savu spēku.
Tomēr
Kas vieniem svēts un tabu, citiem ― gluži otrādi. Vācieši 1286. gadā Tērvetes Svētkalnā (Heiligenberg) uzcēla savu pili, no kurienes sāka Zemgales iekarošanu. Vēlāk Svētkalnā tika iekārtots klosteris. Mūsdienās šo vietu tā arī sauc ― Klosterkalns.
Ģērķu kalnu Ogres rajona Meņģeles pagastā latviešu zemnieki vienmēr ir dēvējuši par Dievukalnu, savukārt vācu mācītāji ― par Velna kalnu.
Ar dziesmu ir tāpat. Piemēram, latviešu «apgaismotājs» Vecais Stenders savā «Latviešu gramatikā» (1761. g.) sniedzis šādu vērtējumu tautasdziesmai: «.. vecās zemnieku blēņu dziesmas, kur nekāda gudrība, nedz jaukums manāms.» Viņš aktīvi darbojās un pat guva panākumus, liekot lietā jauno civilizācijas ieroci ― grāmatu spiedi, lai ar to ātrāk ieviestu tautā tālaika vācu «augstākās dzejas» mākslas paraugu ― ziņģu lustes. Pa daļai tas arī Stenderam izdevās, un kopš 18. gs. otrās puses ziņģe sāka savu patstāvīgo ceļu latviešu sabiedrībā. Šis jaunākais dziesmu slānis jau pēc satura ir citāds. Senlatviešu dziesmas var pielīdzināt nerakstītai tautas enciklopēdijai un tās arī pat traģisko pārdzīvojumu tēlojumos nekļūst salkanas un sentimentālas, bet ziņģēm šī noskaņa ir būtiska.
Tikai 19. gs. sākumā, pateicoties tādiem izciliem Eiropas kultūras darbiniekiem kā J. G. Herders, kuru dēvē arī par Austrumeiropas nacionālisma krusttēvu, notika pavērsiens attieksmē pret latviešu dziesmu. Savā darbības periodā Rīgā, dziļi iespaidots no latviešu Jāņu līgotnēm un dejām, Herders secināja: «Latviešu mūzika ir it kā paša dabas spēka veidota. .. viņu dziesmas ir tautas arhīvs, kur izteikta visa viņu zinātne, reliģija, dvēseles rosības, senie notikumi, dzīves prieki un ciešanas.» Herdera sekotāji atzīmēja, ka latviešu dziesminieku mentalitāti raksturo gan stoicisms («Bēdu, manu lielu bēdu, es par bēdu nebēdāj’. Liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju dziedādam’»), gan asprātība: ar labsirdīgu humoru vai vieglu ironiju viņi prot uztvert dzīves un cilvēku komiskās puses. Piemēram, kāzās, dziesmu karā, pretējo pušu dziedātāji cenšas viens otru pārspēt pretinieku apģērba, auguma vai rakstura kariķēšanā, ko neviens neņem ļaunā, jo tas piederas pie rituāla.
To, ka tautas dziesma arī «ziņģu laikos», par spīti visiem aizliegumiem, ir godāta, liecina etnogrāfu pētījumi. Piemēram, Sēlpilī dziedāja īpaša 12 vīru draudze, kas sasēdās ap ozola galdu, uz kura uzlika lielu zara kannu ar alu. Katrs no šiem 12 vīriem uzsāka pēc kārtas 12 dziesmas, visas par ozoliem, un pārējie dziedāja līdzi. Pabeidzis 12 dziesmas, sācējs tukšoja alus kannu un laida to apkārt pārējiem, kas uzdzēra uz viņa veselību. Pēc tam savas 12 dziesmas dziedāja otrs, trešais utt., kamēr visas 12 reiz 12 dziesmas bija izdziedātas. Ja kāds nespēja nodziedāt 12 dziesmas vai uzsāka dziedāt kādu, ko jau bija dziedājis iepriekšējais, tam ar kaunu nācās atstāt goda galdu, un viņa vietā aicināja pulkā citu dziedātāju.
Atkāpei gribas uzdot jautājumu: «Cik latviešu dziesmu spēj nodziedāt mūslaiku vidusmēra «pie galda sēdētājs»?!»
Par ko dziedāja senie karavīri
Profesors Arveds Švābe (1888―1959) uzskata, ka tautas dziesmās, kas apdzied karus un karavīrus, ir iespējams atšķirt dažāda vecuma slāņus.
Pēc viņa domām, vecākam kara dziesmu slānim pieder tās, kas apdzied sirotāju karus. Tie bija uz dzimtas tiesību kodeksa balstītai sabiedrībai raksturīgi mazi novadu kari («kariņi») starp bāliņiem un tautām, starp savām un svešām dzimtām («Ekur stalti karavīri mani balti bāleliņ’: Izsiruši tautu zemi, atved tautu zeltenīt'.»). Tolaik sievu (tautu meitu) zagšana vai laupīšana no pārnovada bija parasta parādība, kas vēl ilgi kā precību formalitāte («veca tiesa») tika ievērota kāzu paražās. Tāpēc arī kāzu dziesmās ir saglabājušās atsevišķas liecības par tā laika karaspēka uzbūvi un karošanas mākslu.
Uz agrajiem viduslaikiem, pēc pētnieka domām, ir attiecināmas tās tautas dziesmas, no kurām redzam, ka latviešu karavīram līdzīgi kā citās viduslaiku Eiropas zemēs pašam jāgādā par zirgu un apbruņojumu («Māte auda kara jostu, Tēvs kaļ kara zobentiņu, Māsa mana jaunākā Raksta kara karodziņu»). Uz Livonijas ordeņa periodu (13.―16. g. s.) tādas dziesmas kā: «Vakar kungi ziņu deva Baltajam bāliņam: «Kalti bruņas, barot zirgu, Apraudzīti krievu zemi.»
Ordeņa pastāvēšanas beigu posmā vācu aristokrātijai izdevās tiktāl nostiprināt savas pozīcijas sabiedrībā, ka viņas ietekmē tika pieņemts (1507. gadā) likums, kas aizliedza karavīru kārtai nepiederošajiem (domāti latvieši, jo tajā laikā karaspēku sāka formēt no algotņiem ― landsknehtiem, pēc izcelsmes pārsvarā vāciešiem) pirkt un lietot ieročus. Jādomā, ka šo likumu ne sevišķi ievēroja, īpaši jau saistībā ar kāzu rituālu. Tomēr, kā vēsta hronists Johans Renners, Livonijas karam sākoties (1558.―1582.), zemniekiem nācies ar sētas mietiem cīnīties pret krieviem. Uz šo laiku varētu būt attiecināma dziesma: «Krievi krievi, maskalīt, Kam nokāvi bāleliņus! Kam pameti rudzu lauku Kā ūdeni līgojami!»
18. gadsimta notikumi Ziemeļeiropā, it īpaši Lielais Ziemeļu karš (1700.―1721.) latviešu tautai, spriežot pēc dziesmām, bija vissmagākais pārbaudījums tās vēsturē. Šis laiks sakrīt ar regulāru masu armiju veidošanu Eiropas valstīs un piespiedu rekrutēšanu tajās. Īpaši skarbi dienesta apstākļi bija Krievijas impērijas armijā, kur dienesta laiks ilga 25 gadus. Šo ilgo dienestu uzskatīja par lielāko nelaimi, kas var draudēt jaunam cilvēkam. Rekrūši tādēļ bija jāķer, jo tie slēpās.
Par rekrūšu dziesmām profesors A. Švābe raksta: «Rekrūšu dziesmās nav nekā no viduslaiku karavīru bramanības.» Šīm dziesmām ir raksturīgs bezcerīgums: «Kad zaļos sētas mieti, Kad sapūs akmentiņš, Ola kāps ūdenī, Spalva grims dibenā, ― Tad es nākšu atpakaļ Tēv’ un māti apraudzīt.»
Jaunāko laiku vēsture sākās ar latviešu tautas gara atdzimšanu. Dziesmā atkal sāk dominēt ekspresīvs, uz panākumiem aicinošs noskaņojums. Ne velti tautas atmodas laikā dziedāšanas biedrības bija tie centri, kur tika kaldināta Latvijas nākotne un tautas dvēselē iedziedāti tie nācijas sapņi, kurus vēlāk tā realizēja citiem līdzekļiem.
Caur dziesmu šis gars iemiesojās strēlniekos, Latvijas brīvības cīnītājos: «Tai brīdī, kad kari pār Tēvu zemi iet, lai tēvu tēvu gari man kara dziesmu dzied!»
Dziesma palīdzēja viņiem arī Otrā pasaules kara cīņās augsti nest latviešu karogu.
Ar ko tad ir iespējams izskaidrot šo iedarbīgo dziesmas spēku?
Dziesma kā kultūras kods
Robina Penitona Kūpera, attīstības psiholoģijas speciāliste no Virdžīnijas (ASV) universitātes, pārbaudīja jaundzimušo reakciju uz mātes dzimtās valodas skaņām, atskaņojot tiem frāzes angļu un spāņu valodā. Mazuļiem tika dota iespēja «pārslēgt» fonogrammas ar knupja palīdzību, mainot zīšanas ritmu. Viņi visi deva priekšroku frāzēm dzimtajā valodā. Tātad bērns sāk mācīties valodu vēl pirms dzimšanas!? Bet jebkura valoda, pēc jaunākajiem pētījumiem, funkcionē kā nozīmju nesēja un tālāk nodevēja. Savukārt zīmju simboliskā saikne, kā apgalvo zinātnieki, «veidojas vēsturiski un nostiprinās vispārējās kultūras kontekstā». No tā izriet, ka, dziedot senču dziesmu, mēs vistiešākajā veidā nonākam saskarē ar viņu pasauli! Tātad tauta ir spējīga izdzīvot tik ilgi, cik ilgi pastāv saikne ar tradīciju. «Tautas, kuras nespēj rast iedvesmu savu senču mantojumā, ir nolemtas izmiršanai», ― šo atzinumu apstiprina krievu vēsturnieka, ģeogrāfa un filozofa Ļ. Gumiļeva pētnieciskais darbs «Etnoģenēze un Zemes biosfēra».
Interesanti, ka līdz mūsdienām čigānu kultūrai piederošo sieviešu vidū ir saglabājusies tradīcija savam vēl nedzimušam mazulim dziedāt čigānu dziesmas, tādējādi stiprinot viņā piederības izjūtu romu tautai. Psihologi uzskata, ka apzināta saiknes uzturēšana ar savu arhetipu*, ko veido senā kultūra un tradicionālās vērtības, cilvēkā uztur laimes stāvokli. Jājautā, kā lai citādi izskaidro laimes sajūtu ļaudīs tādās zemēs kā, piemēram, Afganistāna, kuru mēs skaidri redzam kā nabadzīgu un nedrošu?
Daži muzikologi uzskata, ka mūsu tautā ir tik liela pietāte pret senču mantojumu, ka var runāt par tautas dziesmu kultu. Tiek minēts arī, ka «Latvijā kopīgiem mērķiem labvēlīgu noskaņojumu, ko bieži nespēj panākt pat gudrs politiķis, samērā viegli panāk kora dziesma, kurā klausoties katrs latvietis, neatkarīgi no ticības, politiskās pārliecības un sabiedriskā stāvokļa, jūt, ka gadsimtiem ilgā likteņa kopība saista viņu ar cilvēkiem, kas dzied un klausās šīs dziesmas.» Šim apgalvojumam varētu piekrist, jo Latvijas vispārējie dziesmu svētki, arī TV šovs «Dziedošās ģimenes» un pat pāris karavīru dziesmu ansambļu darbība to it kā apliecina. Tomēr, ja paraugāmies uz ne tik plaša mēroga pasākumiem, ar sarūgtinājumu nākas secināt pretējo: mūsdienās visdažādāko tehnisko skaņu radīšanas brīnumu ietekmē ir ievērojami mazinājusies cilvēku vēlme dziedāt. Bieži vien pat valsts himnu vidusskolas izlaidumā vientulībā izpilda atskaņotājs!!!
Manuprāt, dziesmu svētki Mežaparka estrādē vai Raimonda Paula šlāgerfestivāls nekad nespēs aizstāt dziedāšanu ģimenē vai draugu kompānijā jebkura priecīga vai skumīga notikuma sakarā. Ja pieņemam, ka vēlme dziedāt ir cilvēka vitalitātes rādītājs, tad šķiet, ka pienācis laiks celt trauksmi. Kas notiek ar latviešiem, kuri dzimšanas dienas ballītē neko citu kā «Happy birthday!» nodziedāt neprot? Te taču nav vainojamas sliktas vokālās dotības vai to trūkums, ar ko daži aizbildinās. Jo dziesmu nav iespējams nodziedāt nepareizi, ja dzied pareizie cilvēki pareizo dziesmu pareizajā laikā un vietā. Jo tādās reizēs cilvēks dzied, lai paceltu savu garu pāri ikdienišķajam, nevis lai izklaidētu klausītājus. Mūsdienu, tā sauktajai „rietumu kultūrai” piederīgie diemžēl attālinās no tā, kas dzīvei piešķir jēgu. Tāpēc dažu valstu valdības, lai labotu stāvokli, mērķtiecīgi atbalsta tradicionālās kultūras saglabāšanu. Tādās valstīs, kā Kanāda un Somija tradicionālais ir bruņoto spēku neatņemams elements. Piemēram, Kanādā jaunkareivju zvēresta ceremonija notiek saskaņā ar indiāņu karavīru tradīciju; arī Somijas bruņotajos spēkos tautiskais ir godā turēts.
Derētu atcerēties, ka dziesma ir arī tautas dzīvesziņas avots, no kā smelties iedvesmu. Tieši tā vēl Herdera laikos latvieši smēlās iedvesmu, dziedot talkās savas darba dziesmas, kāzās rīkojot dziesmu karu, gadskārtējos svētkos dziedot pagāniskās kulta himnas, bet karojot ― kara dziesmas, kas pavisam skaidri liecina ne tik vien par senču karavīru sūro likteni, bet galvenokārt ― par viņu stāju un lepnumu.
Par arhetipiem dēvē galvenās kolektīvajā bezapziņā smeltās lomas vai scenārijus, kuru ietvaros cilvēki sliecas dzīvot un darboties (Ideju vārdnīca. «Zvaigzne ABC», 1999).
1.Kanādas bruņoto spēku jaunkareivju zvēresta ceremonijā.
2. Somijas bruņoto spēku orķestra „Lapzeme” dalībniece dzied tautas dziesmu.
3. Vīru kopa „Vilki” dzied latviešu karavīru dziesmu.