2008.g.februārī.
Latviešu karavīrs, kā tautas vitālā spēka paraugs
Rezerves komandkapteinis
J.Kušķis
”... ir nostiprinājies viedoklis, ka latviešu tauta vēsturē bijusi tikai pasīvs objekts un nevis aktīvs līdzveidotājs. Šāda doma visjūtamāk izpaužas runās par Latvijas vēsturi un latviešu tautas mentalitāti. Runātāji parasti neapjauš, ka no vēstures viedokļa šāds teiciens ir absurds, no psiholoģiskā viedokļa slimīgs un no patriotiskā viedokļa kaitīgs. Uzskatam par latviešu pasīvo lomu vēsturē pamatā ir zināšanu trūkums...”
Tā teica Dr.hist. Edgars Dunsdorfs.
Atsaukt atmiņā ievērojamā latviešu vēsturnieka vārdus un ķerties klāt pie šā raksta man nācās sakarā ar atgadījumu Ogres pašvaldībā, lemjot par pieminekļa celšanu brāļu kapos, kur apglabāti pirmā pasaules karā kritušie latviešu strēlnieki. Ogres kapu apsaimniekotāji nolēma sūtīt vēstuli Krievijas vēstniecībai (!), lai „informētu Krievijas pusi šajā jautājumā”....
Izskatās ka „strēlnieku mazdēliem” joprojām nav zināms tas fakts, ka jau ir pagājuši gandrīz 18 gadi, kopš ir atjaunota Latvijas valsts. Droši vien, ka viņi nav pievērsuši uzmanību arī tam faktam, ka latviešu karavīri, nevienam onkulim neprasot padomus, bija spējīgi novērst Krievijas impērijas atdzimšanu un nodrošināt brīvas Latvijas valsts parādīšanos uz vēstures skatuves.
Tas fakts, ka latviešu karavīrs ir sastopams visos gadsimteņos un no latviešu karavīru vidus, īpaši no leģendārajiem latviešu strēlniekiem, nāca simtiem spējīgo tautsaimniecības, zinātnes un kultūras darbinieku, neapšaubāmi apliecina latviešu tautas vitālā spēka esību.
Kā tas varēja gadīties, ka lemjot par šo karavīru piemiņas godināšanu, ” tautas kalpi”
demonstrē šāda spēka trūkumu?
Latvijas brīvības cīņu dalībnieki taču smēla spēku savu senču dzīvesziņā un varoņdarbos !?
Arī otrā pasaules kara cīnītājos valdīja tāda pati attieksme, ko nevar nepamanīt kādas latviešu leģionāru dziesmas vārdos:
Mēs soļojam droši un lepni
Un šautenes plecos ir mums
Un senajo varoņu vārdi
Nāk līdzi, kā mantojums, mums!
Vai esam zaudējuši spēju dzīvot „ar pilnu krūti”, kā viņi tolaik? Vai mūs vairs nevieno simboli, kas bija svarīgi mūsu priekšgājējiem?
Šā domraksta nolūks ir: balstoties uz savu personīgo pieredzi un vēstures liecībām, dot iespēju lasītājam paraudzīties uz latviskumu kā augstas kvalitātes cilvēcisko īpašību kopumu, kurā nav vietas sērdienībai un pašnoliegšanai . Ceru, ka šis raksts rosinās Latvijas armijā dienējošos karavīrus un arī tos, kas vēl tikai apdomā iespēju stāties dienestā, vairāk interesēties par latviešu karavīru, kā tautas labāko pārstāvju, vēsturi un tradīcijām un godam tās turpināt!
Par latvietību, kā kvalitāti.
Savas profesijas īpatnību dēļ biju spiests ilgus gadus pavadīt ārpus Latvijas.
Jāatzīst, ka šī pieredze nāca par labu manai garīgai izaugsmei jo savā ceļā esmu saticis daudz interesantu, gudru, dažādām tautām piederošu cilvēku. Pateicoties viņiem esmu nostiprinājis savu latviskumu, par ko pirms tam, dzīvojot Latvijā, īpaši nedomāju.
Piemēram, mācoties karaskolā un dienot Krievijā, man papriekšu jau nāca latviešu strēlnieku slava. Pret mūsu senčiem paustā cieņa, neļāva man atslābt; tā kļuva par manu personisko stimulu censties būt labākam savā profesijā, lai ar godu nest tālāk latviešu kvalitātes zīmi.
Tā rosināja arī manu interesi par latviešu vēsturi un kultūru, kuru dīvainā kārtā, Latvijā dzīvojošie latvieši, nemaz tik augstu nevērtē.
Man ir nācies diskutēt par latviešu tradicionālo kultūru ar Latvijā dzīvojošiem izglītotiem latviešiem(šajā gadījumā pareizāk būtu teikt- latviski runājošiem) kristīgās kultūras pārstāvjiem, kuri uzskata, ka latvietība nav augstākā vērtība pasaulē; viņuprāt, tā ir sekundāra parādība cilvēces vēsturē, tā nesaista, tāpēc savas zemes gaitas viņi vadot tā, lai pēc nāves dzīvotu mūžīgi kristiešu pirmsenča Ābrahama sabiedrībā.
Ir zināmi arī tādi latvieši, kas dzīves jēgu meklē ar Korāna palīdzību vai dodas uz Izraēlu, lai tur kļūtu par pilntiesīgiem ticīgiem ebrejiem...
Es respektēju šo cilvēku attieksmi pret viņiem svarīgām pārlaicīgām lietām, tomēr nevaru saprast, kāpēc mūsu latviešu senču dzīvesziņas tikumisko un gara vērtību pūrs, būtu jāuzskata kā mazvērtīgāks par Ābrahama vai Muhameda pēcteču piedāvāto ?
Katra tauta dzīvo savā unikālajā kultūrvēsturiskajā vidē, kopj to un iegūst savu vēsturisko pieredzi, tāpēc katrai tautai var būt sava dzīvesziņa.
Pirmskara vācu filozofs Osvalds Špenglers, mēģinot izsekot „rietumu” kultūras likteņiem, savā darbā „Eiropas noriets”, atzīmēja:”... katrai patiesi lielai kultūrai piemīt apslēpta pasaules uztveres valoda, kura ir saprotama tikai tam, kā dvēsele pieder šai kultūrai.”
Pasaules uztveres valoda nav iedomājama bez īpašiem simboliem, kuri dzīvo un vieno kultūrai piederīgos tik ilgi, kāmēr piederīgiem ir svarīga šo simbolu jēga.
Piemēram, mūsu senči, balti, visaptverošā pasaules radošā principa apzīmēšanai izmantoja senu indoeiropiešu cilmes personvārdu Dievs(salīdz. prūšu-Deiws, jatvingu-Deivas, lietuviešu Dievas), nevis ģermāņu tautām tuvo God; vai Jahve, Elohims vai Allahs, kā dēvē savu radītāju semītu tautu garīgo kultūru kopēji!
Tāpēc jābrīnās, kā dažs labs latviski runājošais pamanās pat mūsu himnā:”Dievs! Svētī Latviju!” izrunājot vārdu „ Dievs”, domāt par kristīgo „Jahvi”. To pašu var teikt par gadījumiem, kad tiek sajaukta Christmas un Ziemassvētku, svētā Johanna dienas un Jāņu svinēšanas jēga, jo latviešu tradicionālo svētku svinēšana taču kopš aizvēsturiskiem laikiem ir pakārtota Saules un gaismas ritmam; nevis Bībeles leģendās aprakstītiem notikumiem!
Šajā sakarā atceros kādu gadījumu SUV(Speciālo Uzdevumu Vienības) gadadienas svinību brīdī.
Paskaidrošu, ka vienības bāzē ir uzstādīts piemiņas akmenis SUV karavīriem, uz kura ir uzraksts: ”Suvieši nemirst, viņi tikai aiziet, lai pārgrupētos...” Tie, kas zin, kādas tradīcijas ir suviešu motivācijas pamatā, turpina teikumu senlatviešu garā :”..un atgrieztos no Turienes, lai kārtīgi sadotu saviem pretiniekiem!”
Kāds latviski runājošais kapelāns ( tādi pašlaik ir ieviesti NBS, pārkāpjot valsts Satversmes 99.pantu, kas garantē ikvienam tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību un atdala baznīcu no valsts!), kurš bija oficiāli ieradies uz šo pasākumu, teica uzrunu ar viņaprāt „pareizāku” uzsvaru:” Suvieši nemirst, viņi tikai aiziet, lai pārgrupētos...caur Kristu un palikt pie Dieva!”
Dzirdot šo uzstāšanos, nāca prātā amerikāņu seriāla „Simpsoni” personāžs Neds Flanders ar savu ārkārtas kristīšanas komplektu un aina no feldkurāta Otto Kaca vadītā kara lauka dievkalpojuma.....
Izskatās, ka kristīgās baznīcas misionāri ir veikli pārņēmuši padomju laika izglītības ideologu metodes, resp. „palīdz” mums latviešu tradicionālās kultūras simbolus un vērtības apgūt kristīgo (padomju laikos bija-„komunistisko”) ideālu skatījumā?
Tāpēc nav jābrīnās, ka mūsu artilēristiem mierīgi „iesmērē” par patronesi sv. Barbaru, bet latviešu aizgādņa Pērkona dēli-artilēristi pat nekurn!
Pirmskara Latvijas izcilā latviešu rakstniece Anna Brigadere, kura savos darbos rosināja nopietnas pārdomas par cilvēka dzīves uzdevumu, personības sūtību, par dzīves jēgu, uz jautājumu par viņas piederību reliģiskām konfesijām esot atbildējusi tā : „Es esmu latviete”. Man šķiet ka mūsdienu latvietim, kurš sevi par tādu uzskata ne tikai dēļ ieraksta pasē, šo vārdu salikuma jēgu vajadzētu mēģināt saprast.
Tomēr šodienas noraidošā attieksme pret savas tautas simboliem un to aizstāšana ar jebko, pat nesaprotamu, tiek uzskatīta par „Cool !”; tautieši metas grebt ķirbjus vai godināt svēto Valentīnu...
Kāpēc? Droši vien tāpēc, ka nepazīst savas tautas kultūru. Jo skolā to nemāca, bet teju vai visi TV kanāli un lielveikali piedāvā „kristīgās pasaules” standartiem atbilstošu produkciju.
Lieki teikt, ka dzīvošana šādos apstākļos nekādu ilglaicīgu pastāvēšanu tautai nesola.
Vai nav pienācis laiks latviešu tradicionālās kultūras vērtības likt par pamatu mūsu valsts garīgajam satvaram!?.
Absolūtā liberālisma apstākļos pašmāju sliņķi gan diezgan asi reaģē uz kritiku, piesedzot savu gara nabadzību un bezdarbību ar atrunām: ”Eiropa mūs nesapratīs!” vai: ”Tirgus visu sakārtos!”
Nav jābūt pravietim, lai saprastu, ka tirgū, tāpat kā dārzā, augļus plūks tas, kurš radīs tur ražas novākšanai sev vēlamos apstākļus.
Interesanti, ka pat kristīgās ideoloģijas pārņemtajās Ziemeļamerikas valstīs, daudzi cilvēki sāk meklēt savu identitāti Eiropas(!) pirmskristīgo laiku kultūrā; bet Amerikas iezemieši, indiāņi, glābjoties no degradācijas, cenšas atdzīvināt savu tradicionālo kultūru. Starp citu, viņi ir panākuši, ka piemēram, Kanādas Bruņotajos spēkos indiāņu tautību karavīri tiek iesaukti dienestā un svinīgi uzņemti kanādiešu karavīru kopienā saskaņā ar indiāņu tradīcijām!
Tad kāpēc mēs, savā senču zemē dzīvodami, noliedzam savu patību, savu latvietību?
Vai pašcieņas zaudēšana nezināšanas un vieglprātības dēļ, nav pārāk dārga cena par atrašanos „izredzēto” klubiņā?
Krievu vēsturnieka, ģeogrāfa un filosofa Ļ.Gumiļeva pētnieciskais darbs „Etnoģenēze un Zemes biosfēra” apstiprina tēzi, ka tautas, kuras nespēj rast iedvesmu savu senču mantojumā, ir nolemtas izmiršanai.
Ar šo es neaicinu lasītāju atgriezties latviešu tautas „zelta laikmetā”. Tā nav. Es tikai uzskatu, ka bez savas identitātes apziņas, bez tautas pārlaicīgo vērtību godā un vērtē turēšanas nav iespējama pilnvērtīga radoša darbība valsts stiprināšanas jomā, un it īpaši –valsts aizsardzības jomā.
Par mītiem, ideoloģijām un „soft power” tehnoloģijām.
Vēsturnieki par mītu dēvē nekritiski pieņemtu, sabiedrībā noturīgu priekšstatu par kādu vēsturisku notikumu vai parādību.
Piemēram, izplatītais mīts par Piņķu baznīcas saistību ar Ziemsvētku kaujām un strēlnieku „kristīgumu” ir dažiem tā iesēdies zemapziņā, ka šīs ainas: „Ziemassvētku nakts,... Piņķu baznīca,... svecītes, latviešu strēlnieki baltajos aizsargtērpos....” sāk uzskatīt par kaut ko vienoti veselu.
Dažs labs pat apgalvo, ka : „strēlnieku dēļ pār latviešu tautu ir gūlis Dieva(lasi Jahves) lāsts... jo viņi bija atļāvušies karot ziemassvētku laikā! „
Patiesībā bija lūk kas:
Pirmkārt, 1916. gada 23.decembrī (5.janvārī pēc jaunā stila) plkst 5-os no rīta, kad sākās slavenās Ziemassvētku kaujas, „miermīlīgie” vācieši nesēdēja pie izrotātām eglītēm , jo savus ziemassvētkus bija nosvinējuši krietni agrāk, pēc sava kalendāra ... Un pat ja strēlnieki arī būtu sagādājuši fričiem „dāvanas” tieši uz viņu ziemassvētkiem, kas par to?
Otrkārt, 5.Zemgales strēlnieku bataljona komandieris, Jukums Vācietis, Piņķu Nikolaja baznīcā sarīkoja slaveno ”sprediķošanu” 1916.gada 17.jūlija pēcpusdienā( tātad ne Ziemassvētku naktī !), pa ceļam uz frontes iecirkni pie Smārdes.
To viņš darīja ne aiz mīlestības uz kristīgo baznīcu un mācītājiem, bet tā iemesla dēļ, ka uzskatīja baznīcas telpu par piemērotu karavīru uzrunai pirms kaujas. Tā kā baznīckungi negribēja vērt durvis ar labu, tad strēlniekiem nācās tās uzlauzt...
Par to strēlnieki izpelnījās Kristus kulta kalpotāju dusmas un lāstus.
Šo piemēru ar salīdzinoši nesenās mūsu tautas pagātnes notikumu „kristīgo” interpretāciju minu tāpēc, lai būtu vieglāk saprast, kā , „soft power” ( „maigā spēka”) tehnoloģiju laikā, ir iespējams manipulēt ar cilvēku vēsturisko apziņu, sagrozot patieso notikumu būtību . Lai gan mūslaiku cilvēku pakļaušanas metodes ir kļuvušas daudz rafinētāka , arī senās bija pietiekami iedarbīgas !
19.gadsimta latviešu dzejnieks Auseklis (Miķelis Krogzemis) tā laika varturu ideoloģijas metodes raksturoja šādi :”...Muižnieki mērdē tautas miesu, bet mācītāji- viņas garu!...”
Tieši tolaik(18.-19.gadsimtā) latviešu vēsturiskajā apziņā tika iedēstīts visnoturīgākais mīts par septiņsimt gadu ilgo latviešu verdzību, par latviešiem, kā „bāreņu” tautu, kurai Eiropas „kultūras nesēji” ir devuši iespēju „nokāpt no kokiem” un „ieraudzīt gaismu”....
Manuprāt, tāds vēsturiskās gaitas traktējums grauj nacionālo pašapziņu un izraisa vienīgi nepelnītu riebumu pret latviešu tautas pagātni. Vēstījuma zemteksts ir nepārprotami vērsts uz cilvēku zemapziņu– latvieši ir vergu tauta un viņu vēsture ir vergu vēsture.
Laika gaitā šis mīts ticis dažādi locīts, tomēr ar lielākiem vai mazākiem panākumiem vēl joprojām turpina savu graujošo darbību .
Ieilgušās pašnoliegšanas sekas ir redzamas un dzirdamas ik uz soļa – ko ta nu mēs, mums taču nekā nav bijis, viss ir slikti, nav līderu, nav ideju u.tml.
Kas es esmu?
Manuprāt šis, mūsu prezidenta Valda Zatlera jautājums:”Kas es esmu?”, ko tauta zelē anekdotēs, būtu katram sev obligāti jāuzdod. Vēlams - jo ātrāk, jo labāk!
Ar to varētu sākties atbrīvošanās no individuālajiem un kolektīvajiem mazvērtības kompleksiem .Jo tikai garīgi brīvs cilvēks var radoši vadīt sava mūža dienas un izpildīt to uzdevumu, ko Dievs viņam licis.
Kā rāda vēsture, latviešu mentalitāte nav veidojusies „vaidu laikos”, kad tika gaidīts Pestītājs, labais cara tētiņš , NATO ģenerālis vai Eiropas savienības komisārs.
Garākajā savas pastāvēšanas laikā latvieši paši kārtoja savu sabiedrību, neciešot norādījumus no aizjūras(„vāķzemes”) onkuļiem.
Šī mentalitāte veidojās turot rokās zobenu un gandrīz gadsimtu cīnoties pretī visas Rietumeiropas krusta karotāju pārspēkam(Latvijas iekarošanu krustneši pabeidza 1290. gadā, kad ieņēma pēdējo zemgaļu pili – Sidrabeni). Mūsu priekšteči zaudēja karu, bet nezaudēja pašcieņu. Kā rāda tālākās mūsu vēstures liecības, ar šo apstākli iebrucēji bija spiesti rēķināties vēl vairākus gadsimtus.
To, ka senču karotāju gars nav miris, rāda arī strēlnieku un Latvijas Brīvības cīnītāju spars, ar kādu viņi metās cīņu ugunīs. Astoņi Latviešu pulki apgrieza kājām gaisā Krievijas impēriju un radīja apstākļus Latvijas valsts tapšanai. Latvieši parādīja, ka viņi ir tēraudcieti karotāji, viņi apliecināja tiesības būt saimniekiem savā zemē.
Kā tad varēja rasties un kam ir izdevīgs mīts par latviešiem, kā mūžīgiem sērdieņiem?
Vēsturiskā patiesība.
„Verdzības mīts” vēsta , ka latviešus par vergiem padarījuši vācu krustneši, 13. gadsimtā iekarojot Latvijas teritoriju.
Vēstures avoti gan liecina pretējo. Beidzoties krusta kariem, pēc formālas kristietības uztiepšanas un Livonijas konfederācijas izveidošanas iebrucēji bija spiesti rēķināties ar vietējo tautu noskaņojumu. Lai gan Rietumeiropas tirgotāji (Hanza) tagad guva iespēju nepastarpināti tirgoties ar Krieviju, pārmaiņas Livonijas tautu politiskajā un saimnieciskajā dzīvē bija minimālas, jo primāri uz zemniecību balstītā Rietumeiropas ekonomika nevarēja piedāvāt neko jaunu vai labāku. Tāpēc saglabājās gan vietējo iedzīvotāju personiskā brīvība, gan īpašuma tiesības un vairums pirmskristietības laika tiesību un vietējās aristokrātijas privilēģiju ..
Livonijas konfederācijas izveidošanās brīdi, latviešu dižciltīgo dzimtu pārstāvjiem tika garantēts diezgan augsts sociālais statuss. Piemēram, tie latviešu brīvie leimaņi(no vārda –lehus, leeman, t.i. „lēņa vīrs” ) , kas pēc lēņa iegūšanas savā īpašumā kļuva par Livonijas karaspēka bruņiniekiem, ieņēma sociāli augstāku stāvokli nekā vidusmēra vācu bruņinieki-ministeriāļi, kuriem sākotnēji nebija savu īpašumu; ministeriāļi drīkstēja saņemt vienīgi dienesta lēni, kā iztikas avotu uz kalpošanas laiku.
Ir ziņas, ka latviešu leimaņiem, piemēram kuršu koniņu dzimtu pārstāvjiem, tika uzticēta Livonijas karaspēka daļu vadīšana.
Vietējie iedzīvotāji kļuva par amatniekiem, tirgotājiem, civilajiem lēņavīriem (kas nebija karavīri- bruņinieki, bet turēja krogus, dzirnavas, bija kuģu īpašnieki vai kā, piemēram, Jurģis Kalējs, kurš pēc vārda un vēsturiskos dokumentos saglabātā ģērboņa spriežot , 16.gadsimta vidū bija Ordeņa bruņu un ieroču meistars). Livonijas iedzīvotāji „vāciešos” un „nevāciešos” netika dalīti līdz 15. gadsimtam. Pie zemes un dzīvesvietas tika piesaistīti tikai nodokļu parādnieki. Verdzība draudēja vienīgi kā sods par smagiem noziegumiem vai kā karagūstekņa liktenis.
Līdz pat 18.gadsimtam latviešu zemnieku turības līmenis bija ievērojams. Ir zināmi gadījumi, kad Zviedrijai piederošās Vidzemes zemnieki dāvinājuši savam „zemnieku ķēniņam” Zviedrijas karalim Kārlim XI naudas summas līdz pat 650 dālderiem(salīdzinājumam-braucams zirgs tolaik, ap 1700.gadu, maksāja 3,5 dālderu)!
Tirgotāju Šteinhaueru dzimtas vēsture liecina, ka 18. gadsimtā viņi bija visturīgākie Rīgas latvieši. Šteinhaueriem piederēja mājas Vecrīgā, vairākas Rīgas apkārtnē esošās muižas un Bolderājas osta.
Arī agrāku laiku dokumentos ir minēti latviešu izcelsmes tirgotāji, piemēram tādi, kā Indriķis Zemgals un Pēteris Galve. Ir ziņas, ka 1237.g. Pēteris Galve gotlandiešu vārdā vedis sarunas ar angļu karali Henriju par tirdzniecības privilēģijām Londonā. Spriežot pēc viņa uzvārda, viņa izcelsmes vieta varētu būt meklējama Kursā .
Starp citu, dažādos Livonijas laiku, piemēram 16.gadsimta dokumentos, ir minēti tādi latviešu zemnieku vārdi kā: Pēteris Cimdēns, Kaups Buinēns, Tanīss Gropiņš un daudzu citu latviešu vārdi un uzvārdi, kas pierāda, cik nepamatoti ir apgalvojumi, ka latviešu zemniekiem uzvārdi esot parādījušies „tikai XIX gadsimtā, kad Latvijas teritorijā sāka veidoties jaunas sociāli ekonomiskas attiecības, muižām pārejot no klaušu saimniecības uz naudas renti....”
Dzimtbūšana, kas nozīmē zemnieka personisku piederību kungam, aizsākās ar lielām saimnieciskajām, ideoloģiskajām un sabiedriskajām pārmaiņām Livonijā 16. gadsimta sākumā, kad Eiropas ekonomiku sāka ietekmēt Amerikas kontinenta atklāšana. Veidojās muižu saimniecība, pēc katoļu baznīcas reformācijas varu pakāpeniski pārņēma vācu muižniecība, saasinājās nacionālās pretrunas, kuras sasniedza savu kritisko punktu līdz ar Vidzemes, Latgales un Kurzemes pievienošanu Krievijas impērijai 18. gadsimtā . Tieši 18.gadsimtā tika likti idejiskie pamati mītam par verdzību. Mīts radās kā attaisnojums muižnieku varai un dzimtbūšanas tiesībām. Vācu muižnieki uzsvēra, ka viņu priekšteči krusta karu laikā esot ieguvuši zemi un ļaudis uz kara tiesību pamata (de jure belli), kas 17.-18.gadsimtā tika uzskatīts par juridiski pieņemamu argumentu. Starp citu, tā laika Eiropas izcilākā jurista Hugo Grocija 1625.gadā izdotais darbs „Trīs grāmatas par kara un miera tiesībām”, kurā viņš atļāvās apšaubīt šadas lietu kārtības taisnīgumu, jau pēc diviem gadiem tika iekļauts Pāvesta aizliegto grāmatu sarakstā un tur tika turēts līdz pat 1900.gadam.
Jāatzīmē, ka Livonija nebija vienīgā zeme, kur tolaik notika feodālisma un dzimtbūšanas nostiprināšanās. Šis process skāra visu Baltijas reģionu, ieskaitot Dāniju.
Par labiešiem, aristokrātiem, karaļiem.
Dažu latviešu vidū ir izplatīts savāds priekšstats:
„...Latvijā nekādas aristokratijas nebija un nevar būt!”
Vēsturnieki par aristokrātiju (grieķu aristos - labākais; kratos - vara) dēvē tādu valsts pārvaldes formu, kur vara ir koncentrēta šaura valsts iedzīvotāju loka –aristokrātu- rokās. Senāk kādas personas piederību aristokrātijai saistīja ar piemērotību valsts pārvaldīšanas darbam izglītības, kultūras, gudrības, slavenu priekšteču vai pārticības dēļ. Tā bija antīkajā un viduslaiku pasaulē.
Piemēram, senās Romas republikā tās patrīciju un plebeju ģimenes , no kurām tika ievēlētas valsts augstākās amatpersonas konsuli, sauca par nobiles (cildenajiem, labākajiem).
Baltijas krusta karu laika hronikās latīņu vārds nobiles tiek attiecināts uz baltiešu dižciltīgajiem karotājiem. No tā var secināt, ka vārds nobiles pēc jēgas ir radniecīgs latviešu vārdam labieši, par kādiem tautas dziesmās parasti tiek dēvēti valdnieka karadraudzei piederīgie bajāri. Senlatvijā no labiešu bajāru kārtas dzimtām izvirzījās arī zemju valdnieki. Vācijā , Dānijā, Zviedrijā viduslaiku hronisti šādus zemju valdniekus sauca par rex (karaļiem). Latvijas zemju valdnieki, kuri krustnešu dokumentos tiek dēvēti par karaļiem, bija:
Lamekins Rietumkursas valdnieks (13.g.s. 1.puse)
Viesturs Zemgales valdnieks (12. gs. 2. puse - 13. gs. 1. puse).Viņš bija arī pirmais hronikās minētais zemgaļu novadu militārais vadonis, kurš pārstāvēja gandrīz visu Zemgali (izņemot Mežotni) un vadīja apvienoto novadu karadraudžu karaspēku.
Nameitis Zemgales valdnieks (13.g.s. beigās)
Visvaldis latgaļu karaļvalsts Jersikas valdnieks
Tādus , kā Turaidas līvu vadonis Kaupo, Tālavas latgaļu vadonis Tālivaldis un Sotekles latgaļu vadonis Rūsiņš, pēc visa spriežot, arī varētu pieskaitīt pie valdniekiem, tomēr krustneši viņus tā nedēvē.
Mūslaiku cilvēku apziņā ir iesēdies no bērnu pasakām aizgūtais karaļa tēls: valdnieks ar kroni galvā. Patiesībā, sākotnēji kronis tika ieviests senās Romas karaspēkā kā apbalvojums. To piešķīra tam drosminiekam, kurš pirmais ielauzās pretinieka nocietinājumā, vai jūras kaujā pirmais uzkāpa uz pretinieka kuģa klāja .Skaidrs, ka jebkurā senlaiku kaujā karaļa galvenais uzdevums bija vadīt savus karapulkus, nevis pirmam kāpt uz pretinieka nocietinājumu vaļņa. Tāpēc agrīnajos viduslaikos kronis uz kāda Rietumeiropas karaļa galvas tika attēlots ar nolūku radīt iespaidu par viņu, kā par personu pārākajā pakāpē.
Vēlāk kroņa uzlikšanas īstā nozīme aizmirsās un tas kļuva par dažu Eiropas zemju valdnieku simbolu un goda cepures elementu.
Te jāpiebilst, ka t.s. „kristīgajai pasaulei” politiski piebiedroties gribošam valdniekam kronis bija jāsaņem no Romas pāvesta, vai viņa pilnvarotās baznīcas personas.
Piemēram, kā lietuviešu valdniekam Mindaugam, kuru pāvesta uzdevumā 1253.gadā kristīja un kronēja Kulmas(Prūsijā) bīskaps.
Interesanti, ka gadsimtu vēlāk, Skotu sacelšanās vadītājam Robertam Brūsam nācās darīt tāpāt, lai 1323. gadā Anglija viņu atzītu par Skotijas valdnieku un parakstītu ar viņu pamieru.
Te gan jāpiebilst ka vēlāk, pēc žemaišu uzvaras Durbes kaujā 1260.gadā, notikuma iespaidā Mindaugs tomēr atteicās no kristietības.
Aristokrātija, kā valsts pārvaldes forma mūsdienās vairs neeksistē, tomēr nedemokrātiskās valstīs piederība ietekmīgām dzimtām joprojām spēlē savu lomu.
Šodien vārdu aristokrāts cilvēki bieži vien saista ar izsmalcinātas izklaides iespējām, aizmirstot, ka senajā pasaulē piederība aristokrātu ģimenei pirmām kārtām nozīmēja pienākumu pašaizliedzīgi kalpot savai tautai(Vismaz ideālā no aristokrātijas tas tika pieprasīts).
Kā piemēru tādai kalpošanai var minēt leģendāros senprūšu varoņus: krīvu Brutenu un valdnieku Videvutu, kuri savas tautas labā bija gatavi doties ugunī.
Mūslaiku sabiedrībā droši vien būtu vietā runāt par gara aristokrātiem, t.i. personām, kuras sniedz ievērojamu ieguldījumu sabiedrības augstāko vērtību kopšanā: valsts darbiniekiem, zinātniekiem, literātiem, māksliniekiem, piemēram tādiem, kā Brīvības pieminekļa autors Kārlis Zāle, kurš teica: "Es turu par mākslinieka augstāko laimi dzīvot līdzi savam laikmetam, savai tautai, viņas cīņām, ciešanām, ilgām un ideāliem."
Par Latviešu karotprasmi.
Par latviešu karotprasmi liecina ne tikai jaunāko laiku vēsture.
Arī senās Latvijas vēsture ir saglabājusi ziņas par daudzām prasmīgi vadītām kaujām. Piemēram ziņas, par kuršu kaujām ar skandināviem ir atrodamas viņu sāgās.
Tā Snorres Sturlesona „Heimskringlā” ir teikts, ka dāniem kā vasaru, tā ziemu bijis jāsarga savi krasti pret kuršu uzbrukumiem. Šis autors arī stāsta, ka 1049. un 1051.gadā Dānijas baznīcās ir skaitīta lūgšana:”Visuspēcīgais, pasargi mūs no kuršiem!”
Uz posmu starp1177. un 1182 gadu attiecas ziņa, ko sniedz Saksis Gramatiķis par kauju uz Ēlandes salas pie Jernloka ostas. Šis notikums ir tik tēlaini aprakstīts, ka manuprāt, lasītājam būs interesanti to izlasīt nesaīsinātu:
"Kad kara flote bija sapulcināta, dāņi uzzināja, ka kurši posta Blēkingi. Nebija tomēr vēl skaidrs, vai nav tik izplatītas baumas, tāpēc nolēma vispirms izsūtīt Ēlandes salas virzienā izlūku grupu Kristofera, bīskapa Absalona un viņa brāļa Esbjerna Snarpa vadībā. Ēlandes salā dāņi ieguva daudz laupījuma un gūstekņus. Kad dāņi atgriezās uz saviem kuģiem, viņi uzzināja, ka kurši atrodas jūras šaurumā starp cietzemi un Ēlandi. Dāņi atlaida sagūstītos un devās pret kuršiem, kurus viņi atklāja Jernloka ostā Ēlandes salā . Mūsu dienās šo ostu vairs nevar identificēt.
Viens kuršu kuģis kāda piedzīvojuša vīra vadībā bija ieņēmis sarga vietu, turpretī deviņi kuģi bija izvietoti Jernloka ostā. Kuršu jūrnieki pameta kuģus un izklīda ostā, lai pievāktu laupījumu. Kad kurši manīja, ka pret viņiem dodas lieli jūras spēki, viņi izvilka kuģus krastā un gatavojās aizstāvēties uz sauszemes, būdami maldīgās domās, ka uzbrucēji' ir zviedri. Kāds vecs kursis domāja, ka faktiski tuvojās dāņi. "Nav ieteicams tos sagaidīt, " viņš sacīja. Vecais kursis tad pavēlēja savam kuģim airēties prom, bet pārējie kurši palika, paslēpušies krūmājos. Kurši izmantoja to, ka dāņu kuģi nepazina kopmanevrēšanu, un nodarīja ienaidniekiem lielus zaudējumus, iekams dāņu vadība paspēja visus savus karavīrus izsēdināt krastā. Pielaiduši pie krasta Svena Skēlinga un Nikolaja Vendieša kuģus, kas strauji devās citiem pa priekšu, un nogaidījuši, kamēr šo kuģu komandas izkāpj krastā, kurši devās ārā no savām paslēptuvēm un visus izkāpušos nogalināja. Ātri viņi pieveica arī Absalona bruņinieku Tūves Garā un Esgera kuģu ļaudis, kas mēģināja doties palīgā nelaimē nokļuvušo pirmo kuģu komandām. Pēc tam kurši uzbruka Magnusa Skānieša kuģa ļaudīm, kaut gan viņu komandieris, būdams apdomīgāks, bija piebraucis malā attālākā vietā. No pieveiktajiem kuģiem kurši noņēma airētājus un pašus kuģus nogremdēja, ar cirvjiem izcērtot caurumus kuģu sānos. Pēc tam viņi vērsās pret karaļa dēla Šlēzvigas hercoga Hristofera kuģa jūrniekiem, kas bija piebraukuši vēlāk un vilnu dēl pagriezuši kuģa sānus pret krastu. Kurši saņēma dāņu flotes galveno kuģi ar tādu metamo šķēpu un akmeņu krusu, ka dāņi bija spiesti vienīgi aizsargāties un nespēja pāriet uzbrukumā. Pats princis gandrīz pazaudēja dzīvību ― viņu no kuršu rokām izglāba Esbjerns Snarps, kas ar savu kuģi ātri iedrāzās starp briesmās nokļuvušo kuģi un uzbrucējiem. Iedegās pati sīvākā kauja. Ievainojuši tuvākos jūrniekus, kurši sāka vilkt Esbjerna kuģi pie krasta. Varonīgo komandieri, karaļa Valdemāra I jaunības draugu, viņi apdullināja ar saviem šķēpiem un sviestajiem akmeņiem, kad viņš, ballistu pametis, pilnā apbruņojumā no kuģa pakaļgala steidzās uz priekšgalu. Kurši piespieda viņu atkāpties uz agrāko vietu, kur viņš saļima. Visi dāņu jūrnieki, atskaitot kādu grāfu, bailēs ielēca jūrā. Kurši atkal sāka lauzt dāņu kuģu sānos caurumus un kāpt uz kuģiem. Atžilbis Esbjerns Snarps vēl pāris reizes centās nokļūt kuģa priekšgalā, bet kurši ar smagu belzienu noguldīja viņu pusdzīvu pie kuģa stūres. No galvas nociršanas Esbjernu Snarpu paglāba tikai Hristofera kuģa jūrnieki, pārvelkot viņu uz savu kuģi.
Pēc tam kaujā iestājās pārtraukums. Kurši devās atpakaļ uz krastu. Krastā izkāpušie dāņi baidījās ar kuršiem ielaisties tuvcīņā, bet stāvēja šķēpa metiena attālumā. Līdz tumsai abas puses viena otru apmētāja tikai ar šķēpiem, bet, tumsai iestājoties, vispār pārtrauca kauju. Kurši pavadīja nakti savā nostiprinājumā, kas bija izveidots, sarindojot uz krasta ienaidniekiem atņemtos un savus kuģus, spraugas starp kuģiem aizpildot ar klučiem un koku stumbriem. Lai izglābtos no ienaidnieku bultām, kurši nostiprinājuma ārpusi bija apklājuši ar iepriekš saritinātām un satītām kuģu burām. Nostiprinājumam bija tikai divas šauras un zemas ieejas, pa kurām iekšpusē varēja iekļūt tikai pusrāpus. Kurši nakti pavadīja, dziedot kara dziesmas.
Nākošā rītā, kaujai atjaunojoties, kurši tomēr pieļāva lielu kļūdu. Aizrāvušies ar iepriekšējās dienas panākumiem, viņi neplānoja izmantot priekšrocības cīņai nostiprinājumu aizsegā, bet tos pameta un izklaidus skrēja dāņu virzienā. Dāņi jau bija sagatavojušies kaujas kārtībā, novietojot priekšējās rindās labākos spēkus, bet aizmugurē vājākos vīrus. Kurši ar saviem kaujas saucieniem pārbaidīja dāņu vājākos spēkus, kas sāka bēgt. Kaujas sākumā kurši ar šķēpa dūrienu kaklā nogāza kādu Ūlavu, jādomā, ievērojamu dāņu karavīru. Nekārtīgi dodoties uzbrukumā, kurši nebija gaidījuši organizētu prettriecienu no dāņu labākajām vienībām, kuru kaujas garu bija kāpinājis prinča Hristofera rakstvedis anglis Lūkass.
Kurši skrēja atpakaļ uz savu nocietināto vietu, bet nespēja atrauties no uzbrucējiem. Tādēļ viņi to gan sasniedza, bet nespēja vairs sakārtoties kaujai. Viņi gan nodūra dāņu aristokrāta Sitka dēlu Nikolaju, kas bija viens no Pirmajiem ielauzies kuršu nocietinājumā, un viņa brāli Ako, kas ar savu ķermeni gribēja aizsargāt brāli. Dāņi no visām Pusēm iebruka nocietinājumā. Kurši nevienādā cīņā viens pēc otra krita. Tā beidzās Jernloka kauja. "
Spriežot pēc Indriķa Hronikās ziņām, arī zemgaļiem, tāpat kā kuršiem, ir bijuši savi kuģi. Ir minēts gadījums, kad zemgaļi draudēja lībiešiem un vācu misionāriem ar kuģu tauvām „ievilkt Daugavā” Ikšķiles mūru nocietinājumus. Starp citu, tā laika karotājiem tas bija labi pazīstams paņēmiens. Tādā veidā vikingi bija nojaukuši nocietinājumus Temzas krastos Anglijā. Droši vien, tas bija iespējams gadījumos, kad akmens būvju mūrēšanai netika izmantota kaļķa java.
Tomēr zemgaļu, kā karotāju, vārds vairāk tiek saistīts ar sauszemes cīņām. Senkrievu hronika „ Pagājušo laiku stāsts” vēsta, ka 1106.gādā zemgaļi sakāva Polockas kņaza karaspēku, kaujā krita 9000 krievu karotāji. Jāatzīmē, ka pēc tam Zemgaļu zemēs polockieši vairs nerādījās .
1236.gada 22. septembrī kaujā pie Saules lietuvieši, žemaiči un zemgaļi kopīgiem spēkiem iznīcināja Zobenbrāļu ordeņa karaspēku. Krustnešu pusē cīnījās ap 3000.karotāju, no tiem kaujā krita 2700, to skaitā pats Ordeņa mestrs.
Pēc šīs kaujas Zobenbrāļu ordenis vispār beidza savu pastāvēšanu. Mūslaikos šo dienu, kā baltu vienotības dienu, atzīmē gan Latvijā, gan Lietuvā.
Pēc Krievijas vēsturnieka I.Daņiļevska viedokļa tā bija viena no lielākajām un nozīmīgākajām 13.gs. kaujām Austrumbaltijā, salīdzinot ar kuru¸ Krievijas historiogrāfijā izdaudzinātā „Ledus asinspirts”(„ļedovoje poboisče”, kas notika 1242.g. 5.aprīlī uz Peipus ezera starp Livonijas un kņaza Ņevska karaspēku) ir tikai sīka sadursme bez tālākām politiskām sekām. Krustnešu pusē cīnījās ap 1500 karotāju, no tiem kaujā krita 400, bet 50 tika sagūstīti
Tāpāt, kā skandināvu sāgas, arī XIII gadsimta krustnešu hronistu apraksti ir pārpilni ar paraugiem, kas demonstrē senlatviešu karavedēju prasmi likt lietā gan kolektīvos ieročus (akmensmetamās mašīnas, aplenkumtorņus utml.) gan tam laikam atbilstošu taktiku cīņā uz sauszemes un jūrā.
Lūk ko mums vēsta hronists Indriķis par notikumiem 1210.g. Lieldienās, 18.aprīlī:
„Tas bija bīskapa(Alberta) divpadsmitais gads, un baznīca nedaudz dienu vadīja mierā, jo, kad bīskaps, atstājis Līvzemē savus vīrus un dažus krustnešus, ar saviem krustnešiem atradās atceļā uz Vāciju, Zundā (šeit domāts kuģu ceļš starp Gotlandes ziemeļu smaili un tai priekšā esošo Fores salu) jūras krastā pēkšņi parādījās kurši, Kristus vārda ienaidnieki, ar astoņiem sirotājkuģiem. Tos ieraudzījuši, krustneši no kogām iekāpa mazākos kuģos(liellaivās) un traucās pretī pagāniem, taču nepietiekami piesardzīgā steigā ik kuģis centās citus apdzīt, lai pirmais sasniegtu ienaidnieku. Bet kurši, atslogojuši savu sirotājkuģu priekšgalus, pacēla tos virs pretimbraucējiem un vienlaikus izkārtoja kuģus pa pāriem ar brīvu telpu starp ik pāri. Tāpēc krustneši ar pirmajiem diviem mazākajiem kuģiem iebrauca šajā brīvajā telpā starp sirotājkuģiem, bet, tā kā viņi atradās mazākajos kuģos, nevarēja aizsniegt ienaidnieku, kas slējās augstu virs viņiem. Kad ienaidnieki tāpēc dažus no viņiem ar šķēpiem nogalināja, bet daži noslīka un citi tika ievainoti, pārējie atgriezās pie kogām un izglābās. Bet nogalināti tur tika ap trīsdesmit bruņinieku un citu. Bīskaps par viņiem sēroja vairākas dienas...”
Pie šā pietiekami tēlainā apraksta varu piebilst, ka kuršu kaujas kuģis (piratica), pēc visa spriežot, bija vikingu tipa kuģis; tā komanda sastāvēja parasti no 30 vīriem.
Šķiet dīvaini tie latviešu kultūras pētnieki, kas apgalvo, ka kareivīgumam neesot vietas latviešu tradicionālajā kultūrā; jo, lūk, „visas” tautasdziesmas, kas saistītas ar karā iešanu esot sērīgas. Kā tad īstenībā ir?
Sērīgās noskaņas latviešu karavīru dziesmās parādās jaunākos laikos, sākot ar 18.gadsimtu. Tolaik Zviedrijas un Krievijas ķeizara armijās, kur valdīja rungu disciplīna, rekrutēja piespiedu kārtā, reizēm pēc lozes. Tomēr arī tādos apstākļos latvieši nezaudēja dūšu:
Urrā, sveiki, karavīri
Urrā ložu vilcējiņi!(53096)
Lielam kara vadonim
Kazas bārdu noēdušas,
Norūsējis zobentiņš
Pie sāniem karājas (52997)
Senāku laiku latviešu sabiedrībā karavīram bija augsts sociālais statuss. Piemēram viduslaikos, līdz pat 16.gadsimtam tie latviešu karavīri, kas nebija lēņa bruņinieki, tika organizēti parobos. Parobs bija Livonijas karaspēka uzturēšanas sistēmas pamatā. Parasti katrā parobā bija deviņi saimnieki, no kuriem viens bija karavīrs. Paroba pienākums bija uzturēt šo karavīru un viņa karazirgu.
Domājams, uz tiem laikiem attiecas šādas tautasdziesmas:
Deviņ’ ir ošam zari
Devītā saule lēca;
Deviņ’ ir man bāliņi,
Devīts kunga kaŗavīrs (31954)
Re, kur stalti karavīri,
Mani balti bāleliņi:
Pilnas krūtis piekāruši
Ar tērauda gabaliem.(52948)
Kā redzam, šeit nav ne miņas no sērīguma, vai no kareivīguma trūkuma.
Par latviešu karotāju īpašībām un spējām ir saglabājies daudz liecību.
Duisburgas profesors Brants savā 1673.gada ceļojuma aprakstā sniedz šādas ziņas par kuršu koniņiem:”...Viņi gan svešiniekiem, kas viņus apmeklē, var uzrādīt ar zelta stīpu greznotu cepuri, ko viņu senči ieguvuši karā ar zviedriem.Viņiem ir arī liels sarkani krāsots koka kauss, kam ārpusē ir zeltīts uzraksts un kurā var ieliet sešus Rīgas mērus alus( Rīgas stops = 1,275 l). No šī kausa viņi sniedz dzērienu, apsveicot svešinieku. Abus minētos retumus viņi rūpīgi glabā, godinot savus senčus.
Viens no viņiem (kuršu koniņiem) cītīgi mācījās, bet, savējo ne sevišķi cienīts, devies kaut kur uz Vāciju un kļuvis par pulkvedi. Saviem senčiem par godu viņš pieņēmis uzvārdu Ķēniņš (Konig).”
Jādomā, ne velti krustnešu sarakstītajā Atskaņu hronikā, senlatvieši ir apveltīti ar epitetiem: bezbailīgie varoņi, droši, ar nelokāmu prātu...
Kā spilgtāko apliecinājumu senlatviešu karotprasmei gribu minēt zemgaļu valdnieka Viestura tuvcīņas mākslu. Atskaņu hronika mums vēsta, ka XIII.gs. 20.gadu beigās, pēc veiksmīgā uzbrukuma Aizkrauklei, Viesturs ar kādiem 500 vīriem devās atpakaļ uz Zemgali. Markvarts, Aizkraukles pils pārvaldnieks(komturs), savāca papildspēkus un organizēja Viestura vajāšanu. Netālu no kādas zemgaļu pils Markvartam pēkšņā uzbrukumā izdevās pārsteigt atpūtā esošo Viestura vienību .Markvarts jāšus devās virsū zemgaļu vadonim, kas tobrīd sēdēja pie ugunskura .Viesturs savai aizsardzībai paguva pagrābt degošu pagali, īsā tuvcīņā ar bruņoto jātnieku izsita viņam zobus un padarīja Markvartu par rīcībnespējīgu.
Jāatzīmē, ka Viesturam tobrīd bija ap 50 gadu, kas priekš tiem laikiem bija ievērojams vecums!
Šis gadījums tikai lieku reizi apliecina latviešu karotāju drosmi un labi izkoptas individuālās prasmes cīnīties ar vai bez ieročiem.
Pat krietni vēlākos laikos ir sastopamas ziņas par zemnieku vidū tradicionāli izplatīto ieroču pārvaldīšanas mākslu. Tā kāds XVII gadsimta ceļotājs Airmans rakstīja: ”Viņiem pie jostas karājas mazs cirvītis un nazis. Tos viņi prot tik droši mest, ka no 30.soļu attāluma spēj trāpīt plaukstas lieluma mērķī un nekļūdās. Cirvis vienmēr ir tik asi trīts kā bārdas nazis. Viņiem šie rīki karājas pie jostas nevis lai ar tiem strādātu, bet lai aizstāvētos pret lāčiem un vilkiem”.
18.gadsimtā, kad Eiropas armijās tika ieviesta jauna rekrutēšanas sistēma, karavīra arods latviešiem vairs nešķita tik cienījams, kā agrāk. Tāpēc Zviedru karaļa Kārļa XII pavēlei 1701.gada janvārī –formēt latviešu un igauņu bataljonus-sākumā nebija panākumu. Tikai apstākļos, kad savādāk nebija iespējams aizsargāt savas mājas no kara postījumiem, latvieši atsaucās un zviedru mobilizācijas centieni kļuva sekmīgāki.
Lielā Ziemeļu kara laikā (1700.g.febr.- līdz Rīgas garnizona kapitulācijai 1710.g.jūl..) sešiem Zviedru armijas latviešu bataljoniem nācās rādīt ko tie spēj.. Tā pret Šeremetjeva komandēto 12.000 vīru lielo armiju Alūksni aizstāvēja viens vienīgs bataljons-300.cilvēku. Pēc bezcerīgas cīņas,1702.gada augustā šis garnizons bija spiests kapitulēt. Par Alūksnes aizstāvju varonību liecina kapitulācijas noteikumi: „Latvieši ieguva tiesības atstāt garnizonu ar visiem ieročiem un degošiem degļiem rokās un lodēm mutēs”. Šie, tagad nesaprotamie noteikumi, nozīmē, ka garnizons atstāj cietoksni šaušanas gatavībā. Pēc tā laika karošanas tradīcijām tas bija cieņas apliecinājums no uzvarējušā pretinieka puses.
Par latvietības simboliem, „gaismas nesējiem” un apziņas brīvību.
Kā liecina vēsturiskie dokumenti, pēc krusta kara beigām, Baltijas tautu fiziskās
labklājības līmenis ievērojami necieta, laika gaitā pat uzlabojās. Piemēram, zemnieku stāvoklis Livonijā pirms Ziemeļu kara (1700.-1721.) bija krietni labāks kā Vācijā. Turpretī garīgās kultūras jomā valdīja stagnācija; aizliegtās latviešu senticības vietā krustneši neko sakarīgu piedāvāt nespēja, jo, kā zināms, lielākā daļa „kristīgā vārda nesēju” tolaik neprata ne lasīt ne rakstīt. Pat bībeles vāciskais tulkojums Vācijā parādījās tikai pēc pāris gadsimtiem, baznīcas reformatora Lutera laikā.
Tāpēc garīgajā frontē Livonijas vadošie ideologi bija spiesti atzīt sakāvi un samierināties ar latviešu pretestību.
Livonijas pirmsākumos bez jūtamiem panākumiem ritēja pat latviešu senticības simbolu - svētvietu iznīcināšanas darbs, uz ko Bībelē Jahve visus kristīgos sirsnīgi aicina:
” Postiet gluži visas tās vietas, kur tie pagāni, ko jūs iemantosiet, kalpojuši saviem dieviem, uz tiem augstiem kalniem, uz tiem pakalniem, un apakš zaļiem kokiem. ” (5. Mozus grāmatā 12.nod.2.)
Acīmredzot, tikai drosmīgākie mācītāji bija ar mieru piedalīties šādās vandālisma akcijās, riskējot izsaukt liela mēroga nemierus.
Varbūt viņi atcerējās sv. Adalberta likteni Prūsijā, kur šis „gaismas nesējs” ignorējot brīdinājumu, „augstākās” idejas vārdā bija apgānijis prūšu svētnīcu...?
Mazticams, ka sv. Meinards būtu vēlējies iet sv.Adalberta pēdās, tomēr viņa misijas neizdošanās, kam sekoja Pāvesta izsludinātais Krusta karš, var būt izskaidrojama, papētot viņa biogrāfiju. Meinards bija priesteris no Sēgebergas augustīniešu klostera un ir zināms, ka Augustīnieši izcēlās ar īpašu neiecietību pret visiem citādi domājošajiem.
Par to, ka atsevišķās Livonijas zemēs latvieši bija izkarojuši tiesības nepakļauties Baznīcas prasībām, sniedz ziņas Burgundijas bruņinieks Žilbērs de Lanua, kuram gadījās ciemoties pie kuršu koniņiem 1413.gada ceļojuma laikā un vērot kādas bēres svētajā( Elka) mežā, kur mirušais tika sadedzināts atbilstoši sentēvu tradīcijai. Šeit redzams, kuršu koniņu saglabātais, seno baltu priekšstats par svētajiem mežiem kā vārtiem uz Aizsauli, pa kuriem senči aiziet un noteiktā gada laikā atgriežas, nesot svētību dzīvajiem.
Senās Eiropas karotāju brālības tika saliedētas galvenokārt ar piederību dzimtām, tāpēc aizvēsturiskos laikos dzimtu Elka mežos tika ņemts koks karoga kāta izgatavošanai. Karogs, kā zināms, ir karavīra vissvētākais simbols.
Ne velti daudzu armiju reglamentos pat līdz mūsdienām ir izdzīvojis noteikums, kas paredz karaspēka daļas izformēšanu par karoga nozaudēšanu; lielāku negodu karavīrs piedzīvot nevar!
Saistībā ar svētajām birzīm pagāja daudzu latviešu paaudžu mūžs; pat mūsdienās tajās, par spīti aizliegumiem, tika godināti senči, meklēti vārdi jaundzimušajiem, gūta svētība svarīgākiem cilvēka mūža darbiem. Tāpēc nav brīnums, ka par spīti latviešu kultūras nīdējiem, daži Elki(Alki) ir saglabājušies līdz pat mūsdienām.
Tāda joprojām ir Elka birzs Kuldīgas rajona Turlavas pagastā, aptuveni pusceļā starp Kuldīgu un Aizputi , kas ir laika un cilvēka pasaudzēta kādreizējā svētā meža atlieka.
Senie ķoniņi panāca, ka ar Kursu saistītos XIII gadsimta līgumos tika noteikts, ka svētmežos kristieši nedrīkst cirst malku un svētmeži nevar būt lietišķu darījumu objekts.
14. – 16. gadsimtā Elki, kā Livonijas vides dabiska sastāvdaļa, tika atzīmēti kartēs un minēti robežu un ceļu aprakstos.
Par to, ka latvietības simboli bija dzīvi pat vēl 17.g.s., liecina baznīcu vizitācijas protokoli :
„Vēl zeļ pagāniski kulti .., buršanas un zīlēšana ar alus kannu un naža mešanu... kāzas un bēres notiek pēc vecām paražām... un veļu mielošana .Un atrodami tāpat starp vecākiem ļaudīm nelokāmi senču kultu kopēji un atklāti „dieva zaimotāji” un svētā vakarēdiena nicinātāji...”
No tā var secināt, ka tolaik latviešu gars vēl nebija iedzīts pagrīdē.
Vienīgi tiem „dieva zaimotājiem”, kas nepiederēja latviešu dižciltīgo pēctečiem, šad un tad tomēr nācās izbaudīt baznīcas ideologu bardzību.
Kāds jezuīts atstāja mums liecību par spīdzinātā un „par buršanu” uz nāvi notiesātā latviešu zemnieka „pēdējo grēku sūdzējumu”, kā „ pulcējušies nelabie gari baznīcā Rīgā.... un šī nelabo sanāksme nobeidzās ar bagātīgām dzīrēm, kurās atskanēja dažādu veidu mūzikas skaņas, ērģeles un cītaras-izņemot latviešu kokli, kuru sauc par Dieva kokli, un viņas tur nebij’, šai mūzikai atskanot...”
Manuprāt, šis jezuīts, nesaprazdams, ko dara, atstājis mums labu liecību par nomocītā latviešu cilvēka spēju smalki „nest cauri” savus bendes pat mirstot !
Domāju, ka tieši te ir jāmeklē atslēga latviešu karotāja izcilo kaujas spēju izpratnei.
„Bailes nāves priekšā- ir labākais pierādījums nepatiesai, draņķīgai dzīvei”, tā rakstīja savā dienasgrāmatā, 1914.gadā ievērojams austriešu filozofs, Austro Ungārijas armijas virsnieks, Ludvigs Vitgenšteins, kurš brīvprātīgi devās I Pasaules karā.
Šā XX gadsimta virsnieka dzīves principi pārsteidzoši saskan ar to attieksmi pret dzīvi, kāda piemita latviešu senčiem.
Piemēram, 17.g.s. Vidzemes Vilkaču prāvas liecina par apsūdzēto latviešu „burvju” tādu absolūto bezbailību un sava godīguma apziņu, ejot nāvē uz sārta, ka pat inkvizīcijas tiesas notārs uzskatīja par vajadzīgu aktā rakstiski atzīmēt, ka „sodāmie ir izturējušies ļoti cildeni ”.
Pārmetot laipu no senatnes uz mūsu laiku, Aleksandra Čaka „Mūžības skartajos” atrodam, ka vēl XX gadsimtā latvietis pret nāvi izturas līdzīgi:
„...Darīšu pēc tēvu paraduma,
Latvietim no nāves baiļu nava.
Kad ir lemts, viņš iet pie savas nāves,
Kā viņš citreiz steidzies ir pie galda,
Sievas auguma un rudzu kūļa.”
Tiem, kas mūsdienās noliedz savas tautas kultūru un klaigā par integrācijas „eiropas kultūrā” vēsturisko nozīmi un baznīcas „svētīgo” lomu tajā, būtu vērtīgi pārdomāt par Ļvovas bīskapa J.D.Soļikovska vēstījumu bijušiem Livonijas augstmaņiem(1600.g.):”No vienas puses jūsu patroni, arhibīskapi, bīskapi un ordeņa mestri ar lielu slavu ir darījuši lielus darbus, ceļot tik daudzas baznīcas, klosterus un pilis, tomēr ar mazu jēgu, parādīdami vesela saprāta trūkumu, viņi nav parūpējušies kaut vienu liceju un kaut vienu akadēmiju dibināt šajā zemē...Šajā zemē nav ne rakstnieku, nav mācītu vīru, tiesību un politisko zinātņu zinātāju...”
Tāda pati aina paveras , lasot Baltasara Rusova „Livonijas hroniku” .
Arī pēc Livonijas pāriešanas poļu aizbildniecībā nekas vairāk par vārdiem izglītības jomā nepavirzījās, jo baltvācu aristokrātija tam sparīgi pretojās.
Turklāt, ja senāk rietumu „kultūru” uzspieda burtiski ievērojot Bībeles pamācības – „ar uguni un zobenu”, tad vēlākos laikos dzelzs rīksti aizvietoja ar alkoholu. Rakstnieks A.Goba savā grāmatā „Ceļš uz Bitarīnu” min vecās baznīcas grāmatā atrasto atgādinājumu, ko kāds mācītājs izteicis Kocēnu muižai. Pēc sena līguma muižai bijis jādod 10 mucas alus un muca brandvīna zemnieku piedzirdīšanai Jāņos Zilajā kalnā, „lai tie mazāk ar pagānu izdarībām noņemas, bet lai vairāk ballējas”.
Par to, ka šis gadījums nav vienīgais mērķtiecīgās nodzirdīšanas piemērs, varam spriest pēc krogu daudzuma to laiku Latvijā. Piemēram pie Rīgas-Valkas ceļa uz katriem trīs kilometriem vidēji sanāca viens krogs(!).
Tikai 1632.gadā Zviedru karalis Gustavs II Ādolfs parakstīja dekrētu par Tērbatas universitātes dibināšanu. Tajos laikos Ziemeļeiropā vēl dedzināja „raganas” un augstskolas nebija brīvas no baznīcas dogmām, tomēr priekš Baltijas tas bija ievērojams solis uz priekšu izglītības jomā.
Divus gadsimtus vēlāk vienīgā Baltijas guberņas augstskola Tērbatā , deva pirmās latviešu tautas atmodas intelektuāļus, to starpā: Krišjāni Valdemāru, Krišjāni Baronu un Juri Alunānu, ap kuriem veidojās jaunlatviešu kustība. Tā bija latviešu progresīvās inteliģences kustība, kura cīnījās par latviešu pašapziņas saglabāšanu.
Šā mērķa sasniegšanai viņi nolēma veikt trīs galvenos uzdevumus:
-kopt savu kultūru,
- atbrīvoties no muižnieku un garīdznieku ietekmes,
-kļūt saimnieciski neatkarīgiem.
Jaunlatviešu darbība palīdzēja atraisīt tautas radošo potenciālu un aizraut šo uzdevumu veikšanā visdažādāko sabiedrības slāņu pārstāvjus. To skaitā krievu-turku karā rūdītu karavīru un dzejnieku Andreju Pumpuru , eposa „Lačplēsis” autoru.
Kā tagad redzam, daudz kas no jaunlatviešu sapņiem ir piepildījies, tomēr ne viss. Viņu iesāktā cīņa vēl nav galā.
Ko darīt ?
Kā, droši vien, lasītājs noprot, šā mana domraksta nolūks nebija skaidrot maģisko zīmju jēgu, vai stāstīt kā pareizāk svinēt Jāņus. Mans nolūks bija atgādināt mūsdienu latviešu karavīriem, kas viņi ir un kādu senu etnisku kultūru viņi pārstāv; kā šī kultūras tradīcija , par spīti skarbiem vēsturiskiem apstākļiem, ļāva tautai izdzīvot un saglabāt savu vitalitāti. Tāpēc mazākais, ko katrs no mums varētu darīt- godā un cieņā turēt to, ko esam mantojuši un nepakļauties ”maigā spēka” tehnologiem. Mēs vairs nedzīvojam akmens, vai dzelzs laikmetā. Mēs dzīvojam informācijas laikmetā. Informācija ir kļuvusi par visiedarbīgāko un visbīstamāko ieroci. Tāpat kā ar elektronisko vīrusu ir iespējams inficēt kādu datorprogrammu, tāpat cilvēka prātu var inficēt ar informācijas vīrusu. Panākumus gūst tas, kurš iekaro cilvēka prātu.
Viduslaikos zemju, tautu, cilvēku iekarošana sākās ar olekti, turpinājās ar bībeli un beidzās ar zobenu. Mūslaikos olekts ir jau ticības biznesa obligātā piedeva un iekarošana iet citā secībā: cilvēks, tauta, zeme. Mūsdienu informatīvais karš atbalsta mazo valstu vietējās ekonomikas sagraušanu un atkarības veicināšanu. Mums tiek „borēts”, ka globalizācijas laikmetā valstu suverenitāte ir pārejoša parādība. Speciālisti zin, ka visefektīvāk atkarību var panākt, degradējot cilvēku apziņā vietējās kultūras vērtības un aizstājot tās ar vidusmēra t.s. rietumu „kristīgās” kultūras patērētāja līmenim atbilstošām vērtībām. Līdzīgi rīkojas arī mūsu lielais austrumu kaimiņš. Šāda kara sekas jau ir manāmas: šodien vārds nacionālists ir pataisīts par lamuvārdu, bet jaunlatvietis skan tikpat anekdotiski, kā „jaunais krievs”...Runāt par patriotismu nozīmē-apliecināt savu atpalicību. Vistraģiskākais ir tas, ka arī mūsu Armijā, pārkāpjot valsts Satversmi, tiek izrādīta iniciatīva svešas ideoloģijas popularizēšanā, turklāt uz nodokļu maksātāju rēķina. Piemēram, par valsts naudu tiek drukāta bībele, uzturēti kapelāni....
Tāpēc, ja jums ir dārga savas cīnītāju tautas kultūra, neklusējiet, kad ticības biznesa pārstāvji lien skolā un Armijā, vai kad nezinoši jeb garā vāji priekšnieki tādu biznesu atbalsta!
Izmantotās literatūras saraksts:
Indriķa hronika. Rīgā. „Zinātne”. 1993.
Atskaņu hronika. Rīgā. „Zinātne”.1998.
Rusovs, B. Livonijas Kronika. Rīga. „Valters un Rapa”. 1926.
Senkrievu rakstu avoti. Pagājušo laiku stāsts. http://www.historia.lv/
Данилевский И. Ледовое побоище: смена образа . Москва. www.polit.ru 2004.
Гуго Гроций .О праве войны и мира. Tulkots krieviski no latīņu valodas.
Москва.1956.
Dunsdorfs E. Kurzemes kaŗakartes. Kārļa Zariņa fonds Melnburnā, 1984.
Шрадер O. Индоевропейцы. Tulkots krieviski no vācu valodas.С.-Петербург.1913.
Spekke A. Latvijas vēsture. Rīgā, „Jumava” 2003
Straubergs J. Rīgas vēsture. Rīgā. „Grāmatu draugs”.
Zemzaris T. Vilkaču prāvas Vidzemē. Veltījums profesoram Robertam
Viperam, Rīgā, 1939.
Straubergs K.,Vilkaču ideoloģija Latvijā. Veltījums profesoram Robertam Viperam, Rīgā, 1939
Dunsdorfs E. Mūžīgais latviešu karavīrs.Melnburnā.1966.
Pāvulāns V. Satiksmes ceļi Latvijā XIII- XVII gadsimtā. „Zinātne”. Rīgā.1971.
Kļaviņš K. „Vācu ordenis un Livonija” Ieskats Vācu ordeņa ideoloģijā un mentalitātē 13.un 14. gs Livonijas vēsturisko notikumu kontekstā. Apgāds „Garā pupa”. 2000.
Biļķins V. Rūsiņš un viņa laikmeta cīņas. „Senatne un māksla”.1937.
R.Bangerskis .Mana mūža atmiņas. 1.grāmata, Kopenhāgena – 1958., 360.lpp
Čaks A. „Mūžības skartie”. „Jumava”. 2008.
Шпенглер O. Закат Европы. Tulkots krieviski no vācu valodas.Москва.2000. 266.lpp.
Гумилев Л. Етногенез и биосфера земли. Ленинградский университет.1989.
John Baylis, Steve Smith. The globalization of world politics. Oxford.2001.
Иноземцев В. Расколотая цивилизация. .Москва. „Наука”. 1999.
Goba A. .Ceļš uz Bitarīnu. Rīgā. „Sprīdītis”. 1990. 249. lpp.
Biblia, driķēts Peterburgā pie T. Rutta un dēla, 1825.