Vakar' saule slīd lēni aiz kokiem,
Zelta mirdzums pār Daugavu slīd,
Gaiši virmojot, dziestoši stari
Viņas tumšajos ūdeņos spīd.
Tad tie izzūd, rimst pēdējās skaņas,
Latvju sētā viss apklusis jau.
Tikai, tālu, kur zvaigznes sāk starot,
Tālu austrumos miera vēl nav.
Kamēr miedziņš uz maigāko dusu
Lēni meitenes acis ver ciet,
Nakts un tumsa sedz Volhovas purvus,
Latvju zēni kur cīniņā iet.
Baltā migla tik ledaini auksta
Purva ciņus un akačus klāj.
Nāve smaidot tur uzglūn ik solī,
It kā aicina tuvāk un māj.
Cīņā draugi iet plecu pie pleca
Cauri tumsai un ieročus ceļ.
Pēkšņi lode kā nāvīga čūska
Sirdi latviešu kareivim šķeļ.
