Pār staigno purvu, nakts melnums ko klāj,
Kā nezināms naidnieks kur akacī māj,
Caur tumsu un briesmām trauc strēlnieku vads
Uz priekšu, kur naidnieks, tiem lūkojas skats.
Te pēkšņi kas nodžinkst, un raķete lec,
Pie zemes plok vīri - vai naidnieks mūs redz?
Tad viss paliek klusu, tik vējš purvā šņāc,
Vads dodas uz priekšu, nakts tumsas klāts.
Vēl baiguma mirkļi, kas asinis stindz,
Tad gaiss iesāk trakot un ložu šalts spindz.
Redz sārtajā gaismā, kā vīri tur skrej,
Un lodes un mīnas pāri nāvi tiem lej.
Tad rīts atnāk klusu, līst saule kā zelts,
Vīrs roku spiež vīram, jo gājiens nav velts.
Ir naid(i)nieks padzīts, lai būtu cik pikts,
Tie neredzēs sauli, kam liktens bij' likts.
