(pēc "Gusari - usačiji")
Netālu no cīniņa lauka,
Kur granātas smejoties dej,
Stāv mājiņa smuka, tik jauka,
Mīļi aicina - garām neej.
Tur logos zied skaistākās puķes,
Un, tiklīdz sāk sārtoties rīts,
Jau mostas div' nebēdnes skuķes,
Un viss nams no to dziesmiņām trīc.
Vienreiz, ieročiem saulē zibot,
Kad jūrā jau slīgst visspīdons,
Tur soļoja, mūzikai rībot,
Viens latvju strēlnieku bataljons.
Un saulītes pēdējie stari
Vēl strēlniekus noskūpsta, skauj.
Jo kas zin, vai rīt redzēs arī,
Varbūt nāve pa nakti tos pļauj.
Dzirdot strēlniekus, nebēdnes skuķes
Iz mājiņas čalojot skrien,
Sviež klēpjiem tiem ziedošas puķes,
Dala ābolus, ogas cik lien.
Laipni piedāvā viņiem naktsmājas,
Sola atpūtai visu ko sniegt.
Lai atspirgstot gurušās kājas,
Smej - pat bučiņu nebūšot liegt.
Saņem strēlnieki balvas un smejas,
Tiem atbildei diezgan ko dot.
Nav baigas vairs rūdītās sejas,
Tie ar skuķēniem pajokot prot.
Tikai naktsmājas viņi negribot,
Tiem neslēdzot miegs acis ciet.
Un tālāku mūzikai rībot,
Latvju brašajie strēlnieki iet.
Vēl ilgi div' nebēdnes skuķes
Tiem iepakaļ noskatījās,
Un vēlāku, aplejot puķes,
Dzied par latviešu lepnību tās.
