Augstienē pie Madonas stāv
Nomodā viens karavīrs.
Blakus savam cīņu biedram,
Kurš guļ nāvējošas lodes ķerts?
Klusi izdveš viņa lūpas:
Tu, draugs, mājās griezies,
Savu sētu ieraudzīsi,
Atgriezdamies dārgā Dzimtenē.
Kurzemē, tur Ventas krastā,
Klusa lauku sēta stāv,
Apkārt šalc tai bērzu birzis,
Iekšā dzīvo mana līgava.
Gredzenu no mana pirksta
Ņem un aiznes viņai to,
Spied uz viņas bālās pieres
No man' sveikas, skūpstu pēdējo.
Karavīrs tā bija teicis,
Kuru lode pārsteidza?
Viņa acis izdzisušas,
Un pie Madonas stāv viņa kaps.
