(Jānis Skrastiņš 4. Vidz. pulks, Rīga)
Aizjāja latviets pa pasauli tālu
Uz kumeļa stalta, ka dimdēja vien.
Uz mūžu viņš atstāja Dzimteni, māju,
Tam nolemts bij' svešumā palikt arvien.
Par velti to jaunajā līgava gaida,
No skumjām un sērām tai nomākts ir vaigs.
Par velti tā skatus uz austrumiem raida -
Vai pārnāks reiz mājās sen gaidītai draugs.
Tur, austrumos, puteņi kaukdami griežas
Un kalnos un pakalnos šausmīgi kauc.
Kur priede pie egles tik draudzīgi glaužas,
Tur latvieša kauli it mierīgi dus.
Un mirdams viņš lūdzas tik žēli un drūmi,
Lai miesas ar zemi tam apberot ar',
Uz kapa, lai zaļo tik kadiķu krūmi,
Par latvieša nāvi kas liecināt var.
