Reiz bija bunkurs trīspadsmit, tur veči dzīvoja
Kad granātu tur iemeta tad sūdi pajuka.
Atskan sprādziens un nobīstas pats velns,
Kur agrāk bunkurs stāvēja, tur paliek caurums melns.
Pie cepures mums nāve mirdz un kaujā līdzi iet,
Dreb bailēs ienaidnieka sirds, kad iesākam mēs smiet.
Īvan laidies, ka vaļinki vien zib,
Jo mana roka nadzīgā pie bārdas ķert tev' grib.
Reiz bija bunkurs trīspadsmit, kur veči dzīvoja
Kad granātu tur iemeta tad sūdi pajuka.
Hei velna veči, ko visu tie gan prot
Uz pirkstiem staigāt, šņabi dzert ar ausīm mušas ķert.
