Latvietim zirgs bija ne tikai uzticams draugs. Zirgs  bija viņa ticības simbols .  Senās hronikas vēsta, ka baltsirmie zirgi ir Dieva izredzēti vēstneši, tāpēc tika uzturēti par kopienas līdzekļiem.
        Cilvēka personību vērtēja pēc viņa mākas apieties ar zirgu. Senči kūmos ņēma to, „kam šķiras, kam vedas, kam neklupa kumeliņš” ,jo tādam ”pats Dieviņš stāv klāt”.

Brēmenes Ādams, kas bija apceļojis Kurzemi 11gadsimtā,   rakstīja,   ka zelta tur esot ļoti daudz un zirgi  ļoti labi.

        Mūsdienu speciālistiem, zirgu  un cilvēku pazinējiem, šis īsais   novērtējums, kā arī   kūma izvēles nosacījums  izsaka ļoti daudz. Labas zirgu šķirnes esamība un kurzemnieku rūpīgā attieksme pret šiem dzīvniekiem liecina  par mūsu senču  labklājības un garīgās  kultūras augsto līmeni. Par to saka arī  tautas dziesma:                        

”Kur, bāliņi, tu dabūji tādu glītu kumeliņu?

Vai tu viņu pats audzēji, vai no Dieva tapināji?

Es, māsiņa, pats audzēju, Dievam lūdzu padomiņa.

Stallī durvis neatvēru, labu rītu nepadevis.

Silē auzas neiebēru, sevim rokas nemazgājis.”

    Savukārt, tikai  attīstīta un līdzsvarota  personība, meistars  saskarsmē  ar tik atšķirīgi domājošu būtni, kā zirgs, var tā vadīt kumeļu, lai tas nepaklūp.

      Viduslaikos  pagānu kristianizācija izjauca tradicionālo baltu kultūru un reliģisko kultu kārtību. Tomēr vēl ilgu laiku senie riti tika piekopti mūsu senču ģimenēs . Baznīca nespēja pilnībā izskaust   priekšstatus par  zirga sakaru ar Radītāju, kura dievišķo gaismu izstaro Saule. Par to liecina arī   viduslaiku raganu prāvu protokoli. Tajos, kā viena no ķecerībām   ir minēta arī latviešu ticība zirgu aizgādnim,   teiksmainajam  Ūsiņam. Pat fizisko mocību un nāves draudu priekšā   mūsu spītīgie senči  neatkāpās no savas pārliecības .  Pat vēl XX gadsimta sākumā, ieraugot skaistu kumeļu,  lietpratējs sajūsmā  izsauca: „ Tas gan ir  Ūsiņš!”

Līdz mūsdienām ir saglabājusies arī zīme, ko dēvē par „saules zirgiem”,  „saules vedējiņu”, vai  „Ūsiņa zīmi”. Ūsiņa zīmē attēlots stilizētu Saules  zirgu divjūgs, ar kuru  Saule brauc  Debesu kalnā, lai sasniegtu tā virsotni Jāņos.

      Ūsiņa dienu atzīmē maija sākumā, kad, Sauli vezdams, Dieva dēls Ūsiņš,  „atnes kokiem lapas, zemei zaļu āboliņu”.  Šajā laikā nogrand pirmais  pērkons „pār kalniņu Ūsiņš jāj ar akmeņa kumeliņu”, pēc  kura var sēdēt uz zemes. Tas ir svarīgi ganos un pieguļā ejot. Arī   Jānis, ievērojamākais tēls  latviešu mitoloģijā, nav iedomājams bez dievišķā zirga : 

                             

"Ai  ,Jānīti ,Dieva dēls,

Tavu augstu kumeliņu.

Caur mežiem pieši spīd,

Pār mežiem cepurīte.”

      Mūsdienās pa pasaules ceļiem  trauc visdažādākajām gaumēm atbilstošie dzelzs rumaki. Bet, tavu brīnumu! Latvijā  pamazām aizvien kuplāks kļūst to cilvēku pulks, kas iemīl  zirgus. Izrādās,-praktiskais latvietis  sāk ilgoties pēc saskarsmes ar dzīvu rumaku! Brīžiem pat šķiet, ka mūsos vēl ir saglabājusies kripatiņa mūsu senču nepārspējamās  reliģiskās pietātes pret šo brīnišķīgo dzīvnieku.

      Tiem, kas sirdī glabā šādu  pietāti, ir domāts vīru kopas “Vilki” albums “Mans bērīt's kumeliņš ”