Liktens bargs trauc mūsu mūža dienas,
Mūsu dienas mums ir skumīgas.
Laime, kas mums smaidīja tik reti,
Zudusi man prieka dieniņās.
Tiklīdz jaunībai es sekot sāku,
Zuda gadi kara klausībā.
Prieku, brīvību tā manim liedza,
Pirmo soli dzīves vasarā.
Bet visvairāk liktens mani šķīra
Svešās zemēs, prom no dzimtenes,
Tur, kur simtiem latvju dēli krita
Rītprūsijas smilšu kalnājos.
Ak, cik apnikuši ir šie ceļi,
Dziļas ūdens jūras dibenā,
Kur vairs nedzird latvju dziesmu skaņas,
Visur drūms, kur raugās tālumā.
Ak, cik apnīkstošas dobjas skaņas
Paceļas no dažiem kalnājiem,
Kur no slaidiem lielgabalu stobriem
Zili dūmi gaisā paceļas.
Tā, lūk, aiziet mani jaunīb's gadi,
Staigājot pa plašo pasauli.
Nobāl mani sārtie rožu vaigi,
Domājot par laikiem pēdējiem.
