Rīgas meičām nu skumjas ir sejas,
Latvju zēni karot projām brauc.
Klusē dažs, bet citi tikai smejas,
Šķiroties tie meitenītei sauc:
Piedziedājums.
Paliec sveiks, mans mazais draugs,
Mūsu mīlas laiks bij' jauks,
Gaidi mani atkal mājās,
Tad, kad ievas ziedos plauks.
Kaut gan tālu no dzimtenes esam
Un no mīļās meitenītes ar',
Tomēr sirdī domas mēs tik nesam:
Ko gan mana līgaviņa dar'?
Vai tā atceras mani un gaida,
Kad pār ielām mēness gaismu lej,
Jeb vai citam laimīgi tā smaida,
Citu skūpsta, dzer un jautri smej.
Bet mēs traucam uz priekšu un traucam,
Mūsu naidnieks uzvarēts drīz būs.
Mūsu meičas neuzsmaidīs citam,
Gaidīs mājās pārnākam reiz mūs.
