Mana dzimtene Kurzemes, sili,
Tur, kur Venta caur niedrājiem plūst,
Tur es pirmoreiz redzēju sauli,
Pirms es glaudos pie meitenes krūts.
Nevainībā es puķītes plūcu,
Ventas viļņos tās kaisīju es,
Viļņi aiznesa puķītes manas,
Bargais liktens pats mani nes.
Tagad cīnos es austrumu frontē,
Vienīgs troksnis, ko dzirdu, ir man
Kara troksnis, ko dzirdu, ir dziesma,
Ložu svilpiens ir meitenes balss!
Nu ar dievu Jūs , mīļotās sirdis,
Mūžam neskanēs vairs mana balss,
Jo par Latvijas brīvi un laimi
Savu jaunību ziedoju es!
Vienam jāmirst, lai dzīvotu simti,
Tikai tad varēs dzimtene zelt.
Un pēc kara, kas paliks vēl dzīvi,
Sāks no jauna tie Latviju celt!
