(J.J. Balodis Madonā, 5. Zemgales pulks)
Ķemermiestiņā, mazā mājiņā
Dzīvoja reiz latvju zeltenes.
Latvju zeltenes mežā strādāja,
Cirta kokus, ceļus taisīja.
Un, kad vakarā tās uz mājām iet,
Pavad' tās krievu družīnas.
Te pēc brītiņa sit pie lodziņa:
Dod man, man tu skaistā latviete.
Drusciņ pagaidiet, gan jau dabūsiet,
Jādod tiem, kam tālāk mājsviet'.
Vispirms virsniekiem, pēc tam kazakiem,
Visu pēc tik latvju strēlniekiem.
Latvju zeltenes, latvju palaidnes,
Domājiet par tautu nākotnē.
Paies laiciņš īss, pārnāks strēlnieki,
Ko tie teiks par tādu izdzīvi ?
Paņems čiekuru, dirsā iespraudīs,
Un jūs plikas mežā palaidīs.
