Reiz bija bunkurs trīspadsmit, kur banda dzīvoja,
Tas bunkurs gaisā uzgāja, bet banda palika.
Norīb šāviens, ka nobīstas pats velns
Kur mūsu bunkurs stāvēja, tur tagad caurums melns.
Vienalga kāds ir šņabim trauks vai spainis tas vai stops,
Kad visu rīklē salejam, tad piedzēries kā lops.
Nāc iekšā dārgais es šnabim uzsaucu,
Jo kad reiz līķis būšu es tad vairāk nedzeršu.
Bet kas ar mums nav draudzīgi, lai labāk paiet nost,
Jo neesam mes saudzīgi mēs šaujam tādus nost.
Kas vēl dzīvi, lai kopā turamies,
Jo tik un tā pēc nāves reiz mēs ellē tiksimies
