Meitene kā pijole
Bij meitene kā pijole
Bez krāsa un bez smaržas,
Tā mūsu Andžu mīlēja,
Tas bij pēc viņas garšas.
Bet Andžam jāiet zaldātos
Kā pavēle to prasa
Viņš pavēli jau lasījis,
Tik' pakausi vēl kasa.
Ai džimlai, džimlai, džimlai rūdi!
Kur lai lieku savu brūti?
Bet meitenēm jau zinām ir
Savs karalaika likums,
Kad vienreiz šim, un otreiz tam
Ir jārāda savs tikums
Un tā - pēc laika dzimtenē
Redz Andža mīļo, maigo
Pa Vērmaņparku staigājot
Ar vienaldzību baigo
Ai džimlai, džimlai, džimlai rūdi!
Tgad tā jau citam brūt'!
Un, kad pēc gada dzimtenē
Andžs apmeklēt steidz brūti,
Ka vienas vietā divi būs,
To paredzēt nav grūti.
Bet Andža saka meitenei:
"Vairs negribu tev sekot!
Man līgava ir šautene
Tu vari iet nu bekot!"
Ai džimlai, džimlai, džimlai rūdi!
Šī nu mana īstā brūt!