Kad dzīvo bunkurā, tad tikai jūti,
Cik cauru ziemu ēst un gulēt grūti,-
Tu dienām pieēdies uz lāvas sūti
Un satikt nevari pat savu brūti.
Kad laukā izvilina svaigie rīti,
Tev "Labrīt!" saka koki, sarmā tīti,
Un Mākoņi, kas vējā pāri dzīti,
Zin vienīgie, ka tu še slepus mīti.
Bet vakarā, kad iededzini sveci,
Tad spogulī tu redzi sirmu veci,
Un saskaities no lāvas augšā leci,
Tev šausmās nodreb mugura un pleci.
Kad apēdis būs sivēnu un aunu
Un sagaidījis pavasari jaunu,
Tu steigā siesi savu ceļa paunu
Un ļaudīs rādīsies par partizānu glaunu.
Cik cauru ziemu ēst un gulēt grūti
Būs aizmirsies, jo domās tu jau jūti,
Kāds prieks būs atkal satikt savu brūti
Un sveicienam celt veco, cauro hūti.
1948.g