Jā­nis Kuš­ķis, re­zer­ves ko­man­dkap­tei­nis.

Dieva suņi.

Ar­ha­is­kās pa­sau­les karotāja med­nie­ka un vil­ka at­tie­cī­bas ir ap­vī­tas ar sa­vā­du no­slē­pu­mai­nī­bu un cieņ­pil­nu at­tiek­smi. Tie­ši med­nieks, kurš pa­zīst me­ža dzīv­nie­ku dzī­vi, vis­vai­rāk cie­nī­ja vil­ku kā sev tu­vu ra­dī­ju­mu. Vil­ka ne­pa­ras­tā, bie­dē­jo­šā at­jau­tī­ba, pār­stei­dzo­šā spē­ja uz­tvert un at­klāt cil­vē­ka pa­tie­sos no­lū­kus un ap­steigt vi­ņu — tas šķi­ta ap­brī­nas vērts. Ie­spē­jams, ka tie­ši tā­pēc me­ža zvērs vilks dau­dzām zie­me­ļu tau­tām kļu­va par svē­to dzīv­nie­ku, pat tām, ku­rām viņš ne­bi­ja to­tēms. To­tē­mu se­nais cil­vēks at­zi­na par sev rad­nie­cī­gu (pirm­sen­ci), go­dā­ja un pie­lū­dza to, jo tas vi­ņu sar­gā­ja, rū­pē­jās par sa­vā aiz­gā­dī­bā eso­šo lab­klā­jī­bu. To­tē­misms — tā ir pār­lie­cī­ba par past­āvo­šu ne­re­dza­mu saik­ni ar Mā­tes da­bas pie­šķir­to aiz­gād­ni. 

Vil­ka to­tēms bi­ja pla­šiiz­pla­tīts Eiro­pā. Ģer­mā­ņu tau­tām kā at­ska­ņa no tiem lai­kiem ir sa­gla­bā­ju­šies cil­vē­ku vār­di — Ādolfs (Cē­lais Vilks), Rū­dolfs (Sar­ka­nais Vilks), ser­biem (slā­vu tau­tai) — Vuks (Vilks). Vil­ku uz­ska­tī­ja par Pe­lē­ko Brā­li, dē­vē­ja par Pe­lē­ci. Vai­rā­ku tau­tu tei­kas vēs­ta par cil­vēk­bēr­niem, ku­rus zī­dī­ju­si vil­ce­ne. Ti­ka uz­ska­tīts, ka vil­ce­nes piens dod sīk­stu­mu, gud­rī­bu un ne­ie­vai­no­ja­mī­bu. Bēr­ni, ku­rus iz­auk­lē­ju­ši vil­ki, kļūs­tot par dzim­tu pa­mat­li­cē­jiem, vir­sai­šiem un va­ro­ņiem, kam pie­mī­tot spē­ja uz lai­ku ie­mie­so­ties vil­kā. Cil­vē­ku ar šā­dām spē­jām sen­lat­vie­ši sau­ca par vil­ka­ti, grie­ķi par li­kan­tro­pu, vā­cie­ši par Werwolf.

Jo­pro­jām dau­dzu Eiro­pas tau­tu fol­klo­rā vilks (arī suns) ir sais­tīts ar tā­dām īpa­šī­bām kā pa­re­dzē­ša­nas spē­ja, dros­me, uz­ti­cī­ba, kas iz­se­nis tiek uz­ska­tī­tas par ka­ra­vī­ru kār­tai pie­de­rī­go īpa­šī­bām. Ne vel­ti lat­vie­šu fol­klo­rā un vi­dus­lai­ku «vilk­aču prā­vu» do­ku­men­tos vil­ka­tis ir dē­vēts arī par Die­va su­ni, Die­va iz­re­dzē­to ka­ro­tā­ju pret ļau­nu­mu.

Diem­žēl Tu­vo Aus­tru­mu tau­tām rak­stu­rī­gā ne­ga­tī­vā at­tiek­sme pret vil­ku un su­ni kā «ne­tī­riem» dzīv­nie­kiem ar kris­tie­tī­bas starp­nie­cī­bu iz­pla­tī­jās arī pie Eiro­pas tau­tām, caur­vi­jot vi­sas dzī­ves jo­mas. Lai tik­tu ga­lā ar se­na­jām tra­dī­ci­jām, jaun­ie ideo­lo­gi jo īpa­ši cen­tās no­mel­not ve­cos sim­bo­lus. Tā­di ap­zī­mē­ju­mi kā «suns» vai «ku­ces dēls» kļu­va par bries­mī­gā­ka­jiem la­mu­vār­diem. Vil­ku pa­slu­di­nā­ja par pa­gā­nu pries­te­ru — vilk­aču —ie­mie­so­ju­mu. Baz­nī­cas sa­rī­ko­ta­jās «vilk­aču prā­vās» ti­ka so­dī­ti un arī fi­zis­ki iz­nī­ci­nā­ti tie, kam pie­mi­ta dzied­nie­ku, gaiš­re­ģu un ci­tas ne­pa­ras­tas spē­jas. Šā pa­ša ie­mes­la dēļ vil­ku po­pu­lā­ci­jas daudz kur Eiro­pas te­ri­to­ri­jā stip­ri sa­ru­ka. Pie­mē­ram, Nor­vē­ģi­jā šie dzīv­nie­ki ti­ka iz­nī­ci­nā­ti pil­nī­bā, un ti­kai ne­sen nor­vē­ģu bi­olo­gi ķē­ru­šies pie vil­ku po­pu­lā­ci­jas at­jau­no­ša­nas.

Ka­riņš

Vī­rie­tis bi­ja med­nieks un ka­ra­vīrs. Vi­ņa gal­ve­nās rū­pes bi­ja ģi­me­nes ap­gā­dā­ša­na un aiz­stā­vē­ša­na. Sla­va kau­jas lau­kā bi­ja kā lī­dzek­lis, lai pa­nāk­tu po­pu­la­ri­tā­ti, ie­tek­mi cil­tī un lab­klā­jī­bu, ku­ras gal­ve­nais rā­dī­tājs pie bal­tiem bi­ja māj­lo­pi, īpa­ši — zir­gi. In­te­re­san­ti, ka arī vē­lāk, vi­dus­lai­kos, jāt­nie­ku div­kau­jās vis­kā­ro­ja­mā­kā bal­va bi­ja tie­ši pre­ti­nie­ka zirgs.

Kā lie­ci­na vēs­tur­nie­ku un et­no­lo­gu pē­tī­ju­mi, jau aiz­vēs­tu­ris­ka­jā pa­sau­lē cil­vē­ku dzī­ve bi­ja cie­ši sais­tī­ta ar ka­ro­ša­nu. Ne vel­ti se­no bal­tu kul­tū­ras iz­pla­tī­bas are­ālu ar­he­olo­gi sais­ta ar īpa­šu laiv­vei­da ak­mens kau­jas cir­vju at­ra­du­miem.

Ta­ču at­šķi­rī­bā no jaun­āko lai­ku ka­riem, kam rak­stu­rī­ga sve­šu zem­ju sa­grāb­ša­na un pre­ti­nie­ka mas­vei­da iz­nī­ci­nā­ša­na, ar­ha­is­ka­jā pa­sau­lē ar vār­du «karš» jeb, kā tas saukts dai­nās, «ka­riņš» sa­pra­ta si­ro­ju­mu, t. i., ka­ra­gā­jie­nu, lai ie­gū­tu lau­pī­ju­mu (pa­ras­ti zir­gus un sie­vie­tes) un pa­mē­ro­ties spē­kiem ar sve­šiem kai­mi­ņiem. Tas bi­ja pie­tie­ka­mi skarbs, to­mēr sa­va vei­da sports, ku­rā ne­drīk­stē­ja no­ga­li­nāt sie­vie­tes un bēr­nus. Pēc ta­jos lai­kos val­do­ša­jiem uz­ska­tiem, vī­rie­tis bi­ja tie­sīgs pre­ten­dēt uz tik augs­tu vie­tu sa­bied­rī­bā, cik lie­li bi­ja vi­ņa no­pel­ni ģi­me­nes, dzim­tas un cilts lab­klā­jī­bas vai­ro­ša­nā.

Vēr­tē­ša­nas kri­tē­ri­ji bi­ja: aug­lī­ba, tais­nī­gums, uz­va­ra. Uz­va­rai bi­ja iz­šķi­ro­ša no­zī­me ga­dos jaun­āko un god­kā­rī­gā­ko vī­rie­šu vi­dū (pēc an­tro­po­lo­gu pē­tī­ju­miem, ve­cu­mā no 16 līdz 25 ga­diem), kas vēl ne­bi­ja pa­vei­ku­ši ne­kā­dus va­roņ­dar­bus, lai gū­tu cie­ņu sa­bied­rī­bas acīs, jo to­laik — ie­kams jaun­ais cil­vēks se­vi nav ap­lie­ci­nā­jis ka­rā, sa­bied­rī­bas acīs viņš ne­bi­ja ne­kas.

In­te­re­san­ta šķiet ro­mie­šu vēs­tur­nie­ka Ta­ci­ta (m. ē. I gs.) pie­zī­me par kā­du se­nu Eiro­pas tau­tu he­tiem, ku­ri pēc ie­svē­tī­ša­nas vī­ru kār­tā sāk audzēt bār­du un ap­so­lās to ne­skūt tik il­gi, ka­mēr ne­uz­veiks kā­du pre­ti­nie­ku. Ti­kai uz­va­rot, vi­ņi uz­ska­ta, ka ir pil­nī­bā at­lī­dzi­nā­ju­ši par sa­vu dzim­ša­nu un kļu­vu­ši sa­vas tēv­ze­mes un ve­cā­ku cie­nī­gi, bet maz­dū­šī­gie un ne­ka­rei­vī­gie tā līdz mū­ža ga­lam arī stai­gā ar ap­au­gu­šu se­ju.

Pē­tot sen­prū­šu ka­ro­tā­ju sa­gla­bā­ju­šos ag­ro vi­dus­lai­ku at­tē­lus, kā arī Lat­vi­jas un Lie­tu­vas ar­he­olo­ģis­ka­jā ma­te­ri­ālā diez­gan bie­ži sa­sto­pa­mos bār­das na­žus, jā­se­ci­na, ka arī sen­lat­vie­šu ka­ro­tā­jiem ir bi­ju­si līdz­īga at­tiek­sme pret sa­vu ār­ējo iz­ska­tu kā sa­bied­rī­bā cie­nī­ja­ma dzī­ves­vei­da ap­lie­ci­nā­ju­mu.

Bied­rī­ba ar «vil­ku reg­la­men­tu»

Kā rā­da et­no­grā­fu pē­tī­ju­mi, mi­nē­ta­jā gai­sot­nē dau­dzās ar­ha­is­kās kul­tū­rās ra­dās īpat­nē­jas mi­li­tā­ras bied­rī­bas (brā­lī­bas, frāt­ri­jas), ku­ru vārgs at­spulgs stu­den­tu kor­po­rā­ci­ju iz­ska­tā (t. s. fra­ter­ni­tas) sa­gla­bā­jies pat līdz mūs­die­nām.

Ka­ra­vī­ru bied­rī­bas ie­vē­ro­ja­mi ie­tek­mē­ja cil­šu iek­šē­jo dzī­vi. At­ra­ša­nās ta­jās ti­ka uz­ska­tī­ta par lie­lu go­du un sais­tī­ta ar no­teik­tiem pie­nā­ku­miem. Tas sti­mu­lē­ja ie­rin­das ka­ro­tā­jus būt gan mie­ra lai­kos, gan kau­jās ak­tī­viem un ne­at­lai­dī­giem. Pie­de­rī­ba bied­rī­bai arī sa­lie­dē­ja vī­rie­šus. Bez ie­rin­das bied­riem ta­jās bi­ja re­lik­vi­ju gla­bā­tā­ji, mu­zi­kan­ti (pie­mē­ram, bun­dzi­nie­ki, dzie­dā­tā­ji), uz­rau­gi, ēdie­na ga­ta­vo­tā­ji, he­rol­di (vēs­tī­tā­ji), vir­sai­ši, daž­reiz ti­ka aici­nā­ti arī go­da bied­ri.

Kat­rā no ka­ra­vī­ru bied­rī­bām bi­ja no­teik­ti virs­nie­ku ama­ti, ku­rus drīk­stē­ja ie­ņemt ti­kai dros­mī­gā­kie, kas vai­rāk­kārt bi­ja ap­lie­ci­nā­ju­ši sa­vas spē­jas ka­ra­gā­jie­nos. Šīs bied­rī­bas arī kal­po­ja par pa­ma­tu cil­šu re­gu­lā­rās ar­mi­jas jeb gvar­des iz­vei­dei.

Mie­ra lai­kā gvar­dei bi­ja sa­vi no­teik­ti pie­nā­ku­mi, to skai­tā «po­li­ce­jis­ko» fun­kci­ju pil­dī­ša­na, pie­mē­ram — se­kot no­tei­ku­mu ie­vē­ro­ša­nai ko­lek­tī­vo me­dī­bu lai­kā. Tas bi­ja ļo­ti at­bil­dīgs pie­nā­kums, jo kā­da med­nie­ka pār­stei­dzī­ga, ne­ap­do­mī­ga rī­cī­ba va­rē­ja iz­tram­dīt me­dī­ja­mo dzīv­nie­ku ba­ru un pa­da­rīt par ne­bi­ju­šu dau­dzu die­nu un pū­ļu vēr­tu med­nie­ku — iz­lū­ku dar­bu, pa­kļaut cil­ti ba­da ris­kam.

Pre­ti­nie­ka uz­bru­ku­ma ga­dī­ju­mā vi­ņi pirm­ie stā­jās tam pre­tī un or­ga­ni­zē­ja ap­met­nes aiz­sar­dzī­bu.

Šo gvar­des vie­nī­bu kom­plek­tē­ša­nas no­tei­co­šais prin­cips bi­ja asins­rad­nie­cī­ba: pa­ras­ti jaun­ie­tis kļu­va par tās gru­pas bied­ru, ku­rā bi­ja vi­ņa tēvs, ve­cā­kie brā­ļi un ci­ti ra­di­nie­ki. Ka­ra lai­kā kat­ra bied­rī­ba bi­ja kā pat­stā­vī­ga vie­nī­ba ar sa­viem ko­man­die­riem, at­šķi­rī­bas zī­mēm, ka­ro­ša­nas pa­ņē­mie­niem.

Vis­bie­žāk lie­to­tais sim­bols ša­jās vie­nī­bās bi­ja vilks, kas lie­ci­na par vēl­mi ie­gūt la­bas ko­lek­tī­vā med­nie­ka un cī­nī­tā­ja īpa­šī­bas, kas pie­mīt šim dzīv­nie­kam. Vil­ku ba­ram Die­va do­tais «reg­la­ments» acīm­re­dza­mi šķi­ta de­rīgs arī vē­rī­gam da­bas vē­ro­tā­jam cil­vē­kam — med­nie­kam, jo, lai no­me­dī­tu lie­lu me­ža zvē­ru, ba­ram va­jag la­bu sa­lie­dē­tī­bu, pre­cī­zu kār­tī­bu, bez­ie­ru­nu pa­kļau­ša­nos va­do­nim, sav­star­pē­jo pa­lī­dzī­bu.

Pēc vai­rā­ku pēt­nie­ku at­zi­nu­miem ša­jā lai­kā jau ir sa­ska­tā­mas vē­lā­ku (vi­kin­gu lai­ku) ka­ra­drau­džu un bru­ņi­nie­ku or­de­ņu ap­ri­ses un ir iz­kop­tas īpa­šās psiho­fi­zis­kās sa­ga­ta­vo­ša­nas me­to­des. Ne vel­ti Vi­kin­gu lai­ku sā­gas vēs­ta par Odi­na va­ro­ņiem ber­ser­ke­riem (vilk­ačiem) kas «mai­na sa­vu iz­ska­tu», ne­jūt sā­pes un cī­nās kā ne­prā­tī­gie (šeit iet ru­na par vi­ņu pras­mi ie­iet kon­tro­lē­ja­mā afek­ta stā­vok­lī).

Skandināvu mitoloģijas sižets no arheologu atradumiem Ēlandes salā (Zviedrijas piekrastē).Uz turieni, kā liecina vēstures avoti, devās sirojumos seno kuršu jūras vilki.

Sen­grie­ķu vēs­tur­nieks Hē­ro­dots (5. gs. p. m. ē.) ir mi­nē­jis ne­urus, kas rei­zi ga­dā pār­vēr­šo­ties par vil­kiem. Et­no­grāfs Pē­te­ris Šmits ne­urus iden­ti­fi­cē­jis kā sen­bal­tu tau­tu, kas mi­tu­si ta­ga­dē­jās Lat­vi­jas un Balt­krie­vi­jas te­ri­to­ri­jā. Šķiet, ka par la­bu šai ver­si­jai lie­ci­na arī tas, ka lat­vie­šu fol­klo­rā vilk­ača tēls, lai gan sa­gro­zī­tā vei­dā, bet spil­gti sa­gla­bā­jies līdz mūs­die­nām. Jaun­āka­jos lai­kos sa­vāk­tie Ral­fa Ko­ki­na «Kur­ze­mes vilk­aču no­stās­ti» to la­bi ap­lie­ci­na.

Arī vi­dus­lai­ku Eiro­pas ap­ce­ļo­tā­ju ap­rak­stos Li­vo­ni­ja ir vis­vai­rāk pie­mi­nē­tā ze­me, kur mī­tot vilk­ači. Nav iz­slēgts, ka šie fan­tas­tis­kie no­stās­ti ir ra­du­šies ta­jos lai­kos, kad vēl bi­ja sa­sto­pa­mas pa­grī­des cī­nī­tā­ju gru­pas, kas ne­sa­mie­ri­nā­jās ar zau­dē­ju­mu Krus­ta ka­rā un pie­ko­pa se­no ka­ro­tā­ju brā­lī­bu tra­dī­ci­jas. Starp ci­tu, kopš 1944. ga­da ru­dens Se­ces un Sē­li­jas pa­gas­tos ak­tī­vi dar­bo­jās na­ci­onā­lo par­ti­zā­nu vie­nī­ba «Vilk­ači»...
Ne vel­ti, spī­tē­jot krust­ne­šu ideo­lo­ģi­jai, vilks bal­tu tau­tu kul­tū­rā (pa­sa­kās, tei­kās) jo­pro­jām ir pār­sva­rā po­zi­tīvs tēls. Kā pie­mē­ru var mi­nēt lat­vie­šu pa­sa­ku par Zel­ta put­nu vai lie­tu­vie­šu tei­ku par Viļ­ņas di­bi­nā­ša­nu, kur vil­kam tiek at­vē­lē­ta aiz­gād­ņa, pa­dom­de­vē­ja, pa­re­ģa un se­nā pries­te­ra lo­ma.

Pries­te­ri — vilk­ači

Tra­di­ci­onā­la­jās sa­bied­rī­bās ar tām rak­stu­rī­go pro­fā­nās un sak­rā­lās jo­mas ne­da­lā­mī­bu acīm­re­dzot ne­bi­ja tī­ri «ri­tu­ālo» un tī­ri «lai­cī­go» dar­bi­nie­ku, t. i., ek­sis­tē­ja lai­cī­go un ga­rī­go fun­kci­ju sin­krē­tisms (sa­plū­ša­na). Tie bi­ja lai­ki, kad cilts vir­sai­tis bi­ja vien­lai­kus gan ka­ra­va­do­nis, gan pries­te­ris; vi­ņa augst­ākā va­ra bi­ja pa­ma­to­ta un iz­rie­tē­ja no vi­ņa ne­pa­ras­tām spē­jām. Bie­ži vien tā bi­ja spies­ta lie­ta — se­na­jiem pries­te­riem ša­ma­ņiem nā­cās uz­ņem­ties pa­pil­du pie­nā­ku­mus. Tā kā ša­ma­nis ir pa­sau­les kār­tī­bas sar­gā­tājs, līdz­sva­ra starp la­bo un ļau­no gla­bā­tājs, dzī­ves cik­la ku­ra­tors, vi­ņam nā­cās, lai sa­gla­bā­tu ie­ras­to pa­sau­les kār­tī­bu sa­vā ko­pie­nā, glābt si­tu­āci­ju tra­di­ci­onā­la­jā so­ci­āla­jā kom­plek­sā, uz­ņe­mo­ties da­žā­dus ad­mi­nis­tra­tī­vos pie­nā­ku­mus. Piemēram: pēc mi­li­tā­rā pa­rau­ga («vil­ku reg­la­men­ta») or­ga­ni­zē­ta­jās me­dī­bās viņš bi­ja gal­ve­nais med­nieks, si­ro­ju­mos — ka­ra­va­do­nis, bet strī­dos — pē­dē­jā tie­su in­stan­ce.

To­laik med­nie­ka un ka­ra­vī­ra ta­lants ti­ka uz­tverts kā Die­va dā­va­na, kas ba­gā­ti­na un pa­pil­di­na ša­ma­ņa spē­ku, kas pats par se­vi va­rē­ja arī ne­būt tik no­zī­mīgs. Vēs­tur­nie­kiem un et­no­grā­fiem ir zi­nā­mi arī jaun­āku lai­ku ga­dī­ju­mi, kad ka­ra­va­do­ņi (kun­gi u. tml.) bla­kus mi­li­tā­rām fun­kci­jām ne­re­ti uz­ņē­mās arī ci­vi­lās un kul­ta fun­kci­jas. Pie­mē­ram, Se­nās Ro­mas im­pe­ra­tors pil­dī­ja ne ti­kai augst­ākā ka­ra­va­do­ņa, bet arī augst­ākā pries­te­ra pie­nā­ku­mus.

Par līdz­īgu ka­ra­va­do­ņa un pries­te­ra ti­tu­lu un fun­kci­ju ap­vie­no­ša­nu sen­lat­vie­šu sa­bied­rī­bā lie­ci­na dai­nās mi­nē­tā zo­be­na lie­to­ša­na ri­tu­āla­jā prak­sē:

Sa­jā­ja bra­ma­ņi

Augst­ajā kal­nā,

Sa­kā­ra zo­be­nus

Svē­ta­jā ko­kā.

Vārds «bra­ma­nis» pēc iz­ru­nas un sa­vas no­zī­mes šeit var būt sais­tāms ar In­di­jas tra­di­ci­onā­la­jā kul­tū­rā pie­ņem­to sa­bied­rī­bas da­lī­ju­mu kār­tās, res­pek­tī­vi, tās augst­āko, bra­ma­ņu kār­tu. Kā zi­nāms, brā­ma­nis­ma (se­nin­die­šu re­li­ģi­jas) sak­nes mek­lē­ja­mas lai­kā, kad pirm­ās in­do­ei­ro­pie­šu cil­tis ie­nā­ca Dien­vid­aus­trum­āzi­jā .

No­slē­gu­ma vie­tā

Ko no vi­sa mi­nē­tā va­ja­dzē­tu se­ci­nāt ?

Pirmkārt — tā­pat kā se­nāk, labs ka­ra­vīrs var iz­augt ti­kai tā­dā sa­bied­rī­bā, kur katrs va­rē­tu pa­tie­si teikt: «Gods kal­pot!»

Otrkārt — to, ka viss jaun­ais ir la­bi aiz­mirsts ve­cais. At­kal tiek pie­pra­sī­ti se­nie ka­ro­ša­nas pa­ņē­mie­ni, ku­rus jau veik­smī­gi ap­gu­vu­ši mūs­lai­ku spe­ci­ālo ope­rā­ci­ju spē­ki, jo pre­ti­nie­ka te­ri­to­ri­jas sa­grāb­ša­na un no­tu­rē­ša­na mūs­die­nās ne­var būt ka­ra mēr­ķis, tur­klāt Af­ga­nis­tā­nas ga­dī­ju­mā tas pat nav ie­spē­jams.

Treš­kārt — vien­mēr la­bāk mo­ti­vēts un sa­ga­ta­vots būs tas, kam ka­ra­vīrs nav ti­kai pro­fe­si­ja, bet dzī­ves­veids, līdz­īgi kā se­nču ka­ro­tā­jam — vil­kam.