Rītprūsijā


Liktens bargais trauc mūsu mūža dienas,

Mūsu dienas ir skumīgas.

Laime, kas mums smaidīja tik reti,

Zudusi man prieka dieniņās.


Tiklīdz jaunībai es sekot sāku,

Zuda gadi kara klausībā.

Prieku, brīvību tā manim liedza,

Pirmo soli dzīves vasarā.


Bet visvairāk liktens mani šķīra

Svešās zemēs, prom no dzimtenes,

Tur, kur simtiem latvju dēli krita

Rītprūsijas smilšu kalnājos.


Ak, cik apnikuši ir šie ceļi,

Dziļas ūdens jūras dibenā,

Kur vairs nedzird latvju dziesmu skaņas,

Visur drūms, kur raugās tālumā.


Ak, cik apnīkstošas dobjas skaņas

Paceļas no dažiem kalnājiem,

Kur no slaidiem lielgabalu stobriem

Zili dūmi gaisā paceļas.


Tā, lūk, aiziet mani jaunības gadi,

Staigājot pa plašo pasauli.

Nobāl mani sārtie rožu vaigi,

Domājot par laikiem pēdējiem.