Drosmiņš Rīgā
Drosmiņš Vilibalds pēc šņabja
Steidzas uz Rīgu kā nelabātraukts.
Bulvāros redz meičas daiļais -
Nava par velti uz dzimteni braukts.
Kā var aizmirst, kā var aizmirst,
Sievas māti tramvajā?
Un to nelūgt, un to nelūgt
Zēnu pulka - klubiņā?
Kā odžu sadzelts zēns pie Elzas
Ar rozēm un pustopu svinīgi trauc -
Lūpas skūpstītdams tai kvēlas
Krāsu vien sasūcis pievīlies sauc:
Kā var novīst, kā var novīst,
Sārta roze piesaulē?
Kā var izžūt, kā var izžūt,
Šņabis tintes pudelē?
Tad dzīvo sveika, mīļā Elza!
Šautenei zvērests svēts tagad jau dots;
Bunkurā par tavu mīlu
Jāizcieš man traki nopelnīts sods.
Kā var lādēt, kā var izšaut
Izsprāgušu patronu?
Kā var skūpstīt, kā var mīlēt
Izmīlētu meiteni?